Atkal dzīva (8)5

Nomods

Tukši blenzu sienā.

Vai es biju nepateicīga?

Vai apvainojusies?

Vai es biju dusmīga?

Vai man bija taisnība?

Vai tomēr viņiem?

Kā būt?

Es nopūtos un aizvēru acis. Bija agrs rīts, varbūt desmit, bet pēdējā laikā, laiks man neko nenozīmēja. Pēc tam, kad pamodos tēta psihoneiroloģiskajā klīnikā un tur pavadīju pāris dienas, pamatīgi sazāļota, telpā bez mēbelēm, sasaistītām rokām, kā sliktā filmā, bija vairāk nekā skaidrs, ka mana ģimene manu prātā sajukšanu neaizmirsīs un mani neuzmanīs. Nu man bija mājas arests kā noziedziniekam. Ieskaitot pat aproci ap kāju. Jā, mani vecāki mani apgredzenoja, baidoties piedzīvot to, par ko es biju šokā dzirdēt. Es, sev nodarītu pāri? Tam nu gan es neticēju.

Vismaz kamēr nepaskatījos spogulī. Tagad arī šis prieks man bija atņemts, jo no manas istabas, manas prombūtnes laikā, tika aizvākts viss potenciāli bīstamais, ar ko es varētu sev nodarīt pāri. Pat zīmuļi bija prom.

Neviens mani vairs neuzskatīja par normālu. Es biju vientuļākais cilvēks uz pasaules. Es zinu, tā bija mana vaina, bet man tik ļoti gribējās ar kādu no sirds parunāties. Taču man nebija. Pat telefons man tika atņemts. Man, pieaugušai sievietei..

-Eh.- es nopūtos un jau gribēju izkāpt no gultas, kad sapratu, ka nav jēgas. Parasti ap šo laiku, mamma, tētis vai Mišela ieslidinātu manā istabā ēdienu, un dotos prom. Viņi pat ar mani negribēja runāt. Vai arī nezināja, par ko runāt. Reizēm es jutos pavisam stulbi. Reiz, mana māsa gribēja ar mani uzsākt sarunu, kas noritēja, apmēram, šādi.

-Šodien ir skaistas debesis,- māsa teica, smaidot kā pati Dieva dāvana.

-Jā.- es tukši atbildēju. Biju nupat apēdusi savu brokastu maizīti un izdzērusi zāles, kas padarīja mani par gatavu dārzeni.

-Es nu iešu, man skola,- māsa neveikli noteica. Es paraustīju plecus, un viņa pazuda no istabas tik ātri, kā vējš. Un tagad tā bija visu laiku. Diez, tā bija daļa no mana soda?

Niks, mans labākais draugs, arī nebija rādījies. No visa notikušā, tas man sāpēja visvairāk. Es cerēju, ka viņš nu gan cīnītos un būtu man blakus. Bet nē. Varbūt viņu nelaida man klāt. Varbūt. Lai nu kā, tas viss man nepalīdzēja.

Nu, savā ziņā.

Es vismaz jutos droša, ka Vincents man klāt netiks. Vismaz ar tādu domu, es varēju naktīs gulēt. Viņš nebūtu nācis uz manu māju, man draudēt. Man bija bail no tā vīrieša. Jau vien domājot par visu, ko es zināju, kāds viņš ir, man uzmetās zosāda. Viņš nebija labs cilvēks. Lai cik es biju stipra, man viņa vārds bija lāsts.

Es zināju, uz ko viņš bija spējīgs. Cik daudz varas viņam bija pār mani. Un cik ļoti es nevarēju nevienai dzīvai dvēselei par to izstāstīt. Vincentam bija viss. Atvērt muti nozīmētu nāvessodu sev. Tā nu es klusēju un slēpos savā istabā, tikdama barota ar zālēm, vientulību, bet drošību.

Pagriezos uz nogulētā sāna, apķēru spilvenu un ļāvu spilvendrānā iekrist pāris asarām.

Kāpēc es vienkārši nenomiru?

-___-

Divdesmit četras dienas es dzīvoju viena pati. Bet katru dienu man iedeva grāmatu, atnesa kādu filmu paskatīties, un pa mazam runājās ar mani. Kad mamma nāca, es zināju, viņa vēlējās izdibināt, kas man noticis, bet es iemanījos izvairīties. Es simulēju, un tas palīdzēja. Divas nedēļas viņa centās, bet izgāzās. Un man sāpēja redzēt, ka mana mamma skumst. Bet es nevarēju viņai teikt. Nevarēju.

Nevarēju izstāstīt, ka es biju mauka, kas sapinās savos pinekļos, un nu biju ielenkta no viena vienīga cilvēka, kas manu lecīgo, dumpiniecisko garu aplauza kā zābaka zole pret zariem. Arī tētis centās, bet ar viņu bija vieglāk. Viņš mani zināja labāk, kā mamma. Ne velti, es biju tēta meita, bet Mišela-mammas.

Tēta dēļ, arī divdesmit ceturtajā dienā man tika ļauts aiziet līdz veikalam. Jutos pagalam apkaunojoši, bet es viņus sapratu. Trauma, ko mīļie manis dēļ pārdzīvoja, bija vēl aizvien svaiga. Un es ar sirds siltumu apjautu, cik ļoti, patiesībā, mīlēta es esmu. Cik laba man ir ģimene. Cik ļoti es viņus biju nenovērtējusi..

Divdesmit ceturtajā dienā, gan mammai, gan tētim bija jālido darīšanās, un es paliku ar Mišelu. Māsa šķita sajūsmā, turpretī es, nu, mana sajūsma noplaka. Man bija bail bez vecākiem. Šķita, ka mans drošais miteklītis nu pazūd, un ļaunais var mani sagrābt. Lai gan nebija devis nekādas ziņas.

Man bija paranoja.

Apķērusi ceļus, es skatījos pa logu, kā automašīnas slīd pa lielceļu, kad satrūkos, jo māsa ienāca istabā, atkal, plati smaidot, bet šoreiz, rokās turot lielu, baltu kasti.

-Kas tas?- es pavaicāju, neieinteresēti paceldama skatienu. Jaunas zāles? Es pie sevis prātoju. Man jau tā bija tik slikti.. Gribēju vien gulēt un sevi žēlot. Bet māsas garastāvoklis manī kaut ko iekustināja.

-Tavs jaunais tērps,- māsa noteica un uzmeta kasti uz gultas,- Es nospriedu, ka tev vajag ballīti.

-Stulbene,- es iespurdzos,- Es taču neesmu normāla, Mišela. Ne velti mamma un tētis..

-Ne velti, bla bla bla,- māsa izmēdījās, un apsēdās blakus kastei uz gultas,- Tagad tu esi manā pārziņā, un es zinu, kas manai Māsai vajadzīgs,- viņa apmierināti sarauca degunu un mīlīgi pasmaidīja.- Ko lai mēs izdarām ar taviem matiem...

-Es nekur neiešu!- es noskaldīju.- Man ir labi tepat.- es nomurmināju un pagriezu skatu pret logu. Sirds nemierīgi iekņudējās. Ja Mišela aizies, es būšu viena. Ja es aiziešu, var būt, ka es uzskriešu virsū Vincentam vai viņa suņupurniem..- Vienkārši, paskatīsimies lejā filmas.

-Nekā nebija,- Mišela iebilda un piecēlās kājās,- Emersone, tev nav no kā baidīties, - māsa siltā balsī noteica un noglaudīja man plecu. Mātišķi.- Es būšu ar tevi, lai tur vai kas, neviens tev pāri nedarīs.- māsa apsolīja un mani viegli apskāva.- Uztaisīšu tev vannu, labi?- māsa pavaicāja,- Es apsolu, tev patiks. Es ļoti gribu prom no mājām, un zinu, ka vecā māsa arī to gribētu..-

Es negribīgi piekritu. Varbūt viņai taisnība, citur, man būtu drošāk. Māsa sasita plaukstas un pielēca sēdus.

-Super, eju taisīt vannu,- māsa sajūsmā iespiedzās,- Es apsolu, tev patiks!- viņa nosolījās un devās uz manu vannas istabu. Es ciešāk apķēru savu nosalušo ķermeni un aizvēru acis.

-Viss būs labi,- es sev nosolījos, kad sadzirdēju vibrēšanas troksni. Pārejot pāri istabai ar skatu, pamanīju, ka māsai no kabatas izkritis telefons, un viņai kāds uzstājīgi zvana. Uzmetu skatu vannas istabai un tad nedroši piegāju pie telefona, lai pamanītu, ka zvana..

-Reu?- es pavaicāju un nospiedu zaļo klausulīti.- Kāpēc tu zvani?

-Tu viņu pierunāji?- Vīrieša balss vaicāja. Es noriju siekalas.- Mišela? Halo?

-Mišela ir vannas istabā.- es aizlauztā balsī noteicu un lēni apsēdos gultā.- Tu man nekad nezvanīji..- es vīlusies noteicu.- Bet manai māsai..- pār manām lūpām izkļuva aizžņaugts kunksts.- Reu, pēc visiem šiem gadiem..

-Man jāiet.- Reu steigšus noteica un atvienoja sarunu. Samulsusi palūkojos uz ekrānu, kas nu atklāja māsas selfiju un laiku telefonā. Kad centos atzvanīt, Reu nometa klausuli un es saskumu. Jau grasījos nolikt telefonu, kad atnāca īsziņa.

“Piedod.”