Atkal dzīva (7)3

7.nodaļa.

Okeāna acis.

Es attapos, ka vairs nevaru, kad man gar pirkstiem notecēja tumša, siltu asiņu strēle, kas lēni, bet spēcīgi piepilināja dvieļus man pie kājām. Līdz ar apziņas atgriešanos, es sajutu arī dzelošās, surstošās sāpes rokā un pagrūdu to agresīvi zem vannas istabas izlietnes krāna, izmisumā sajaukdama to ar karsto ūdeni. Nu jau sāpes bija neciešamas un es iekliedzos kā sists suns. Šķita, ka karstais ūdens brūci vēl vairāk sakairināja un es soļojot uz atpakaļ, atsprāgu pret sienu, pret ko noslīdēju un sāku raudāt. Veselo roku iepinu matos, satvēru tos pirkstos un parāvu, vēlēdamās, kaut spētu iziet no šī transa.

Es nebiju es. Man bija bail no sevis.

Vai tiešām nevienam es nerūpēju? Vai mani vecāki nedzirdēja manu kliedzienu? Vai maz manai māsai vai labākajam draugam rūpēja, vai esmu mājās vai uz ielas? Kur viņi bija, kad man viņus vajadzēja? Kur bija visi, kas man teicās būt dārgākie cilvēki?

Nebija neviena. Tikai es un mans neprāts. Ieslodzījums pašas ķermenī, paniskas bailes, histērija, apātija, dusmas, neizpratne, dezorientācija un vilšanās. Mana roka aizvien neprātīgi sāpēja, vien tagad iedomājos, ka varbūt es esmu salauzusi plaukstu, ne tikai atrāvusi brūci.

Bijīgi atlaidu matus un ar brīvo roku pieskāros plaukstas virspusei otrai rokai. Maigais pieskāriens atgādināja naža dūrienu un es atkal iekliedzos, ieraudamās savā stūrītī. Sāku raudāt un paslēpos savos matos. Kāpēc es nevarēju vienkārši nomirt? Vai dzīvei neapnika mani drāzt bez mitas? Kad gan bija paredzamas beigas?

Es pieglaudu sāpošo roku sev pie sirds un klusi izraudāju sāpes sevī. Cerēju, ka nomiršu, bet spēju tikai raudāt. Pat ne atslēgties. Manas asaras un asinis pažuva mazliet pirms saullēkta, par ko es zināju, jo saules stari noglāstīja manus kāju ikrus. Vannas istabā bija liels logs, pa kuru saule ielija katru rītu. Tāda bija mana vēlme. Bet nu es to nožēloju.

Es gribēju, lai ir nakts. Lai ir drošības aizsegs un man ir silti. Bet saule mani saldēja. Es negribēju atzīt, ka ir jauna diena. Man sāpēja roka, es biju pārgurusi un vārga. Bet dzīvība no manis nebija atkāpusies. Kāda vilšanās.

Pievēru acis un ļāvu galvai noslīdēt pret flīžu sienu. Vai man nāca miegs?

Vai es ģību nost?

Vai mans ķermenis vienkārši nosprieda, ka ir gana, un beidzot arī man vajadzēja mirkli tumsas. Vēl pirms aizmigšanas dzirdēju, kā notrinkšķ manas istabas durvju zvaniņš. Pavīpsnāju un atlaidos ērtāk.

Nu viņi redzēs, cik man ir slikti.

Varbūt arī viņiem sāpēs.

-*-

Emersonas māte turēja telefonu cieši iespiestu starp pirkstiem, vienlaikus nenolaizdama skatienu no savas vecākās meitas. Pirmoreiz dzīvē sievietei bija jāzvana uz TO slimnīcu, jo viņa nezināja, kas noticis ar viņas bērnu. Viņa nezināja, ko darīt, kā palīdzēt, un jutās vainīga, ka nav sapratusi, kas meitai sāp. Mazs mierinājums bija viņas jaunākās meitas Mišelas teiktais, ka Emma pati nevienam neko nebija teikusi. Arī Niks neko nezināja. Tas lika sievietei justies vēl sliktāk, aptverot, ka viņas meita, visticamāk, jutās kā vientuļākais cilvēks pasaulē, iepinusies problēmās, un nespēja atrast nevienu, kam uzticētos gana daudz, lai pastāstītu, kas noticis.

-Ella, pastāsti,- viņas vīrs runāja klausulē. Ella Kārtere piecēlās no gultas un klusi piegāja pie loga, aizķerdama aizkarus aiz pirkstiem, lai tos pavilktu sāņus,- Vai viņa ir modusies?

-Nē.- sieviete atbildēja,- Es paskatījos kameras ierakstus. Pie viņas bija bijis kāds vīrietis. Pēc tam, cik nu es redzēju, Emma bija katatoniskā stāvoklī un ir nodarījusi sev pāri. Dakteris Dželēns teica, ka pirksti lauzti, un ieteica doties uz slimnīcu pēc ģipša. Bet viņa nav modusies, Ītan.-

Ītans Kārters nezināja, ko sievai teikt. Viņi abi bija darba mīlētāji un nu saprata, ka ģimenes dzīvei nolaiduši acis par tālu, tik tālu, ka tas izgājis no rāmjiem.- Es domāju,- vīrietis iesāka,- Es domāju, ka ir jāļauj viņai pagulēt. Miegs dziedē.

-Ītan,- Ella lūdzošā balsī sacīja,- Lūdzu, nevedīsim viņu turp. Viņa mūs ienīdīs. Viņa mums to nepiedos.

-Un kādi ir citi varianti, Ella?- vīrietis vaicāja, tikpat izmisis,- Domā, ka Emersone pamodīsies un visu izstāstīs? Ja viņa pat savam Nikijam neko nav teikusi, tad ir skaidras divas lietas. Viņa ir iepinusies problēmās vai viņas sirds ir salauzta, un viņa grib pabūt viena,- viņš minēja, pats nebūdams drošs par saviem vārdiem.- Viņa nav bēbis, mīļā.

-Tu nesaproti,- Ella šņukstot sacīja,- Tu nezini, kā bija vilkt viņas augumu līdz gultai, kad viņa ir tik nereaģējoša..-

-Tad mums ir tikai viens darāmais,- vīrietis piepeši sacīja,- Mums ir jāatrod tas cilvēks, kas bija pie mums mājās. No viņa arī visu noskaidrosim un iesaistīsim policiju. Bet Emmu turēsim mājās, lai viņa atlabst un ir drošībā.- Ītans izbrauca ar pirkstiem cauri sprogainajiem matiem un apgriezās uz papēža, dodamies kafejnīcas virzienā slimnīcā, kur strādāja.- Es tagad paņemšu līdzņemšanai pusdienas un dodos mājup. Gaidi mani.- tik noteicis, viņš ielika telefonu uzsvārča kabatā un devās uz kafejnīcas pusi.

Ella Kārtere nolika telefonu uz palodzes un apsēdās uz gultas malas, pie meitas kājām. Viņa ar acs kaktiņu pamanīja, kā Niks skatās uz viņas jaunāko meitu, un teju nemanāmi pasmaidīja, jo zināja, ka puisis neprātīgi mīl viņas mazo meitiņu, bet nebija dūšīgs to pateikt. Bet Mišela, jaunības naivumā un savā straujajā raksturā to nemanīja. Ella tad paskatījās uz guļošo Emersoni, saprazdama, cik daudz laika pazaudējusi darbā. Emersone nebija tik viegls gariņš kā Mišela. Un nu viņa bija briesmīgā stadijā.

Kas zina, kā tas iespaidos viņas psihi.. Ella domāja. Bet nē. Slimnīcā viņa meitu neievietos. Viņa zināja, meita to negribētu. Pašlaik, Ellā dega vien vēlme izdibināt, kas tāds notika, ka meita salauza roku un sabruka vannas istabā. Sapampušās acis un vārgā seja liecināja par agonijai līdzīgām sāpēm.

Vai tā viņa jutās? Vai tā tiešām bija salauzta sirds?

-Es kaut ko atcerējos,-  Niks pēkšņi ierunājās.- Tas gan nav saistīts ar to, ko Ītans teica, bet..

-Nu?- Mišela uzmeta puisim strauju skatienu,- Tak saki, kas ir.

-Emm.- Niks pakasīja pakausi,- Es atcerējos, ka Emai reiz bija vēstuļu draugs. Varbūt, kad viņa pamodīsie..

-Aizveries, Nik. Tas bija stul,- Mišela sacīja, bet Ellas skatiens piekalās puisim teju zibens ātrumā.

-Riu,- sieviete noteica,- Riju? Reu? Kaut kas tāds. Tas bija viņas vēstuļdraugs kopš skolas laikiem.

-Pareizi,- Mišela piebalsoja, bet sarauca smalkās uzacis un nogrozīja galvu,- Un kāds tam sakars ar to visu?

-Tas, ka šis cilvēks var tavai māsai palīdzēt,- Ella sacīja, lēni pieceļoties kājās.- Ja viņa nerunā ar mums, gan svešs cilvēks palīdzēs.

-Vai tad tam nav domāts psihiatrs?- Mišela vaicāja, neizpratnē. Ella neko neteica.- Es nesaprotu tavu plānu!

Ella piegāja pie meitas un apsēdās tai blakus uz klubkrēsla.- Ja viņa nerunā ar mums, viņai vajag uzticamības personu, kas savukārt nodotu informāciju mums. Un tad mēs visi atrastu risinājumu.

-Bet ja nu tas Reu ir precējies vai gejs? Ko tad?- Mišela vaicāja. Ella nespēja nepasmaidīt.- Ko tu smejies?

-Tāpēc, ka man ir aizdomas, ka es zinu, kas tas ir par cilvēku.- Ella domīgi noteica.- Es nu iešu. Man jāpiezvana. Bet jūs paliekat te.- viņa maigi nokomandēja abus un piemiedza ar aci Nikam.- Dodat man ziņu,- viņa vēl piekodināja, iekams izslīdēja gaitenī. Atradusi vajadzīgo numuru, viņa pieplaka sienai un gaidīja atbildi.

Adresāts pacēla uzreiz.- Jā?-

-Man vajag tavu palīdzību. Runa ir par Emmu.- sieviete nobēra un iekoda rādītājpirkstā, juzdamās neveikli.- Viņai bija panikas lēkme un viņa sev nodarīja pāri. Viņa mums neteiks, kas noticis, un es ceru, ka tu vari palīdzēt.- sieviete aizvēra acis un iekšēji lūdzās,- Lūdzu..

Adresāts, šķiet, bija apmulsis.- Es ne velti saglabāju tavus kontaktus.- viņa sacīja,- Es tev došu, ko vēlies. Tikai palīdzi mums atrast to, kurš mūsu meitai salauza sirdi..-

-Es..-

-Mammu, viņa mostās!- Mišela nobļāvās. Telefons izkrita Ellai no rokām un viņa skriešus metās uz istabu, par visu vairāk vēlēdamās būt kopā ar meitu. Adresāts nospieda telefona sarkano klausulīti un izbrauca ar dvieli cauri matiem.

Viņam vajadzēja padomāt