Atkal dzīva (5)3

5. 

Es vienkārši nesaprotu, kā Mišela nespēja redzēt to, cik traks Niks bija pēc viņas. Bet tajā pašā laikā es to daudz maz sapratu, mēs nekad nespējam redzēt to, kas ir mums acu priekšā. Un kur nu vēl mana mazā, mīļā māšele, kurai bija plāni Indonēzijas vulkānu lielumā. Mana mīļā māsiņa, kura allaž skrējusi laikam pa priekšu, nespēja apstāties un pamanīt, ka viņas laime bija viņai acu priekšā. 

Skatoties uz viņiem abiem, es sajutu ilgas iegriežam sirdī. Niks manu māsu mīlēja. Nevis tikai mīlēja, bet MĪLĒJA no sirds. Vien pasakot viņas vārdu, puisim acis mirdzēja. Viņš bija gatavs viņas dēļ klupt un krist. Bet mana mīļā Mišela to neredzēja. Pat ja es pateiktu, viņa neklausītos. Tādas nu mēs meitenes bijām. 

Kamēr viņi abi gāja man pa priekšu, pa saules pielieto parka aleju, mani nepameta doma, ka kaut kas drīz notiks, kā jau mana māsa bija teikusi. Kā instinktīvs kliedziens. Bet es nezināju, ko gaidīt. Biju iekūlusies tik daudzās nepatikšanās, ka bail maz ieminēties. Varētu domāt, liktenis mani ir gana norūdījis, bet nē. Man bija tik ļoti bail, ka iekšēji trīcēju kā apses lapa. Šķita, ka dzīslās sācis tecēt auksts ūdens un es pieturējos pie tuvākā gaismas staba, lai neizlaistu kuņģa saturu pār lūpām. 

Gar acīm nozibsnīja Vincenta ģīmis. Kā viņš par mani izņirgājās. Smējās. Un kas viņš bija tagad? Knislis man zem kājām, kas man traucēja racionāli domāt. Kā gan man tas riebās.. Viņš mani izvilka no tās briesmīgās vietas, salāpīja manas rētas, un tad iznīcināja vēl sliktāk. Man reiba galva. Dimanti atmiņās mijās ar sitieniem, greznas villas juka kopā ar dubļainām ielām... 

Jutu, kā mans ķermenis nespēj izturēt, un izvēmos. Dzirdēju soļu dipināšanu un māsas vēso plaukstu man uz pieres. Kaut kur zemapziņā jutu kaunu, bet drīz vien liku tam atkāpties un aizvērties, jo man bija tik slikti, ka vemšana nešķita pazemojoša. Niks turēja manus matus, bet māsa pasniedza ūdens pudeli, lai varu paskalot muti, pirms katra nākamā atviļņa. Nezināju, cik ilgi tas būs, bet kakls jau šķita kā ar smilšpapīru izrīvēts. 

-Varbūt vajag slimnīcu?- Niks piedāvājās, kad pasniedzos pēc viņa piedāvāta mutautiņa.- Tu tomēr tikko izvēmi vismaz trīs dienu kuņģa saturu,- viņš novaikstījās.- Galva nereibst? 

-Reibst,- es nožagojos un noslaucīju muti,- Bet ir labi. Vienkārši sadomājos par visu ko. 

-Par ko?- Mišela, lūpu uzmetusi, bažīgi nenolaida no manis skatienu,- Mums tu vari pastāstīt. 

-Nav jau ko stāstīt,- es vēsi atteicu,- Vienkārši par daudz sakāpa visa kā. Un viss. 

-Em, ja runa ir par to kropli, tu zini, es viņu apglabāšu,- Niks klusāk teica, uzlicis roku man uz pleca,- Tev ir jāsaprot, ka tā tavas dzīves epizode ir beigusies un ir laiks doties tālāk.- Niks iešķībi pasmaidīja. Es vien pamāju ar galvu. Gluži nepiekritu, bet zināju, tas ir tas, ko abiem vajag dzirdēt. 

Vairāk par jebko, man vajadzēja laiku vienatnē. 

-Šķiet, man tomēr vajadzēs to slimnīcu,- es ierunājos, piesaistīdama abu uzmanību.- Bet es vēlos doties turp viena, un atpūsties. Jūs ejat pēc saldējuma,- pat centos pasmaidīt, to sakot, bet jutos nožēlojamāka par pussprāgušu kurmi.- Tiešām. Es tikšu galā. 

-Ejam,- man par izbrīnu, Niks uzrunāja māsu,- Ema zina, kas viņai vajadzīgs.- draugs iedrošināja un es pateicīgi viņam pasmaidīju. Māsa uzmeta lūpu, bet neiebilda. Vismaz neko neteica.- Ema, piezvani, kad būsi mājās, labi? 

-Paldies,- es tikai noteicu un apcirtos, lai dotos atpakaļ. Pametu skatu pār plecu, lai būtu droša,ka abi man neseko, un atviegloti nopūtos, redzot, ka viņi ir gabalā.- Tas bija vieglāk nekā es domāju..- pie sevis noteicu un, ielikusi rokas bikšu kabatās, soļoju atpakaļ. Domas atkal nomāca prātu. 

Ko lai es tagad daru? Man nav ne talantu, ne naudas. Ne slavas, ne draugu. Ne izglītības. Nekā. Es atkal biju nonākusi tajā kvadrantā, no kā sāku. Un viss, kam gāju cauri, neko nedeva. Viss bija sliktāk, nekā var iedomāties. 

Plusā visam, man tiešām sāpēja galva, bet tik minimālu sūdzību dēļ, es negribēju doties uz slimnīcu, tāpēc vienkārši iegāju tuvējā aptiekā, kur iegādājos pretsāpju tabletes un devos mājās. Jau gribēju izsaukt taksometru, kad pamanīju telefonā īsziņu. 

“Manis pēc tavs dīvānā pirdējs var mani sasist cik vien grib. Man ar tevi ir jārunā.” Vincents bija rakstījis. Nenoturējos un uzrakstīju viņam pretī. 

“Taisnība, tavu neglītumu nekas nevar mainīt. Un Niks tiešām tev izrotās seju, ja jebkad man tuvosies. Es nopietni. Pārstāj mani vajāt un dzīvo tālāk!” nospiedu nosūtīšanas podziņu un atsāku gājienu. Protams, ziņa atnāca ātri. 

“Es nespēju. Un tu to zini.” 

“Un tās ir tavas problēmas.” Es vēlreiz atbildēju. Izslēdzu telefonam skaņu un devos tik uz priekšu, aizmirsdama, ka gribēju doties mājās. Bija skaidrs, no viņa vaļā es netikšu. Bet ko citu lai es daru? 

Taču telefons turpināja vibrēt. Nenoturējos un pacēlu,- Vai tu, lūdzu, liksi mani mierā? 

-Vai nu tu būsi laba meitene un nāksi ar mani uz balli, lai nepazemotu manu ģimeni, vai nāks gaismā visi tavi negantākie noslēpumi. Vai es skaidri izteicos? 

-Tu man draudi?- 

-Uzskati, ka jā. Tu esi brīdināta.- viņš iebrēca klausulē un atvienoja sarunu. Mulsi skatījos telefona ekrānā, pat nezinādama, ko īsti teikt, ko darīt. Sevi mierināju ar domu, ka Vincents ir nīkulis un viņa draudi ir tukša ņurdēšana, tāpēc izlēmu izlikties, ka neko neesmu dzirdējusi. Iečāpoju vietējā veikaliņā, paņēmu vīnu ar augstākajiem grādu procentiem un telefona grāmatiņā atradu vajadzīgo kontaktu, lai nodrošinātu manu drošību. Es zināju, ka par šādu rīcību un šo pakalpojumu, es iekritīšu vēl lielākās nepatikšanās, bet primārais bija tikt vaļā no Vincenta. 

Pārējais nebija tik būtiski. 

Atkal dzīva (6)