Atceries mani (8)6

Tikko man bija iespēja, es, paķērusi mantas, izskrēju no mājas un devos uz lielceļa pusi, ko biju pamanījusi, braucot šurp. Gandrīz skriešus izskrēju cauri mežam, paranoiski skatoties, vai man kāds neseko. Beidzot izskrēju no meža aizsega un atviegloti uzelpoju, redzot garām braucošās mašīnas. Nometu somu zemē, pati apsēdos uz tā un lieliem, trekniem burtiem ar nočiepto papīru un marķieri uzrakstīju uz baltas papīra lapas vārdu „Igaunija”, cerībā, ka tas nostrādās. Sametu mantas vietā, izņēmu no somas vafeļu batoniņu, un, ielikusi to mutē, ar abām rokām pacēlu zīmi virs galvas un cerēju, ka kāds piestāsies.

-Nu taču,- es ar pilnu muti ņurdēju, vērojot, kā viena pēc otras mašīnas aizbrauc garām. Lai pievērstu sev uzmanību, pat sāku lēkāt, bet arī tas neko nedeva. Atmetusi jebkādas cerības, iemetu stulbo papīru krūmos un devos uz priekšu pa lielceļu. Ja man nebija iespējas tikt prom, tad nāksies iztikt vien ar to, kas man ir. Tas ir, ar neko.

***

Gandrīz pusgadu vēlāk..

Sēdēju uz ielas, pastiepusi roku, cerībā, ka kāds iemetīs kaut kādu monētu, kas varētu ļaut man pietuvoties iespējai kaut ko iegādāties. Bet visi kā viens, pat nepaskatoties uz mani, pagāja garām. Viņiem vairāk patika vīrs ar suni, kurš te dežūrēja ar gadiem. Nu jā, viņam bija suns, un viņš bija kopts večuks. Nevis tā kā es – noskrandusi, neķemmēta un mežonei līdzīga. Žēl, ka man vairs nebija somas, ko agrāk nēsāju sev līdzi. Pēc tam, kad biju pārdevusi visas drēbes, kas man bija, man šķita, ka tai vairs nebūs vajadzības. Pašlaik es par to varētu iespējams kaut ko iegūt...

-Meitēn, kā ar naudu?- vīrs vaicāja, uzmezdams man siltu skatienu,- Mēs ar suni iesim ēst.

-Laimīgie jūs,- es nomēdījos,- Es gan palikšu te. Drīz būs Ziemassvētki. Varbūt cilvēki atmaigs.

-Atnesīšu tev kādu bulciņu,- vīrs teica, un, piecēlies kājās, nokopa savu vietu,- Pasargāsi, ja?

-Kur tad es likšos?- sarkastiski pasmējos. Vīrs pamāja ar galvu un plušķainā suņa pavadībā aizlāčoja uz tuvējo veikalu. Atspiedos pret sienu un centos lūgt ar acīm, bet tās neko nedeva. Sevi spogulī nebiju redzējusi jau mēnešiem. Es pat nezināju savu vārdu, kur nu vēl vecumu, kopš mani atrada gandrīz nosalušu Novembra beigās pie Brīvības pieminekļa. Ārsti teica, ka mani esot piekāvuši, un vēl visu kaut ko, ko es neatceros. Īpaši daudz uzmanības es tam nevērsu, jo uzskatīju, ka dzīve uz ielas padara mani par cilvēku.

 Beidzot pie manis, piestāja kāda sieviete, kura uzmeta man žēlu skatienu. Viņa šķita pazīstama, bet tādas kā viņa es bija daudzas. Viņa pieliecās un paskatījās uz mani, it kā kaut ko meklētu. Sajutusies neērti, es pabīdījos sāņus.- Vai tu neesi tā meitene, kura pazuda?

-Kāda meitene?- es nesapratu. Sieviete no somas izņēma mitru avīzi, ko pasniedza man. Gandrīz pa visu lapu bija ģimenes bilde, no kuras pretī vērās četras smaidošas sejas. Ap vienu no tām bija apvilkts sarkans aplis. Blondā sieviete ar brillēm, acīmredzot, bija māte, tēvaiņa paskata vīrietis- tēvs, bet abas meitenes bija līdzīgas tikai niansēs. Māsas. Māsīcas..?

-Vai tevi nesauc Samanta?- sieviete pajautāja, norādot ar pirkstu uz tekstu lapas apakšā. „Atlīdzība garantēta!”. Papurināju galvu un sieviete rūgti nopūtās. Vēlreiz uzmetusi man skatienu, viņa no maka izņēma 5 eiro banknoti, ko pasniedza man,- Turies,- viņa novēlēja un devās prom savās ikdienas gaitās. Paslēpu banknoti aiz krūštura un pasmaidīju vecajam vīram, kurš bija atgriezies no veikala.

-Ņem,- viņš sacīja un pasniedza man bulciņu, kuru klāja putukrējums un kanēlis,- Svaigi cepta.

-Paldies tev,- es pateicos un nokodos gabaliņu garduma,- Klau, dzirdēji, ka esot pazudusi kaut kāda skuķe, kuras sencīši solās maksāt atlīdzību atradējam?- es pasmējos,- Un viņa domāja, ka tā esmu es!

-Meitēn, tu taču pati savu vārdiņu nezini,- vīrs aizrādīja,- Un ja nu tā esi tu?

-Tā nevaru būt es,- sacīju, ēzdama bulciņu,- Mani neviens nemeklē. Ja meklētu, jau būtu atraduši,- nolaizot pirkstus, teicu,- Bonifācij!- es uzsaucu sunim, kurš man palīdzēja notīrīt krēma paliekas no pirkstiem, tās nolaizot ar mēli.

-Es nu došos,- atteicu, pieceļoties kājās. Vīrs man uzmeta savādu skatienu.- Manuprāt, es ar savu izskatu tikai tev atbaidu potenciālos „aizlienētājus”,- sacīju un paņēmu savu deķīti, ko vīrs man bija atdevis,- Bet es apsolos atgriezties.

-Dosies meklēt sevi?- viņš pavaicāja.

-Tieši tā,- atteicu,- Un neapstāšos, kamēr neatradīšu,- noņurdēju un, kad pagriezos, nejauši kādā ietriecos. Kad pacēlu acis, lai atvainotos personai, šokā sastingu.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Atceries-mani-9/690291