"Antoša, atnes man glāzes!" skanēja no blakus istabas. Ehh, astoņdesmito gadu koju romantika. Gas gan par to var būt labāks? Uz sienām Modern Talking, Sandra un Depeche Mode plakāti. Gultu klāj standarta pārvalks, plauktos mētājās grāmatas un visādi papīri, lupatas un citi brīnumi, kas noteikti, kādreiz noderēs.
Galdu klāja desmaizes, glāze un pudele "Amaretto". No spekulanta dabūtais dzēriens, beidzot noderēs. Galu galā tas izmaksāja 40 rubļus. Par to naudu varētu dzert aliņus uz nebēdu. Antoša no tumbačkas izvilka otru glāzi un piegāja pie sava istabas biedra. Pie sevis viņš dungoja Coja "Pačku Sigaret" un tad aizdomu pilns paskatījās uz savu istabas biedru. "Saņa, nu ko mēs to liķieri? Tam, taču vajag meičas. Velc ārā ko normālu." Saņa purināja galvu.
"Antoša, šodien tak rietumos svētki. Kaut kāda tur Valentīna diena. Dzirdēju, ka par tādu dzied vienā dziesmā un ziņās stāstīja, ka rietumos tādu svin. Esot izvirtības svētki. Pateicu Mašai un Dašai - solīja atnākt, būs mums svētki pa rietumnieku modei!"
Antoša grozīja neizpratnē galvu:" Bet ja nāks Maša un Daša, kāpēc mēs dzeram to "Amareto" tagad? Tagad tak var ieraut ko jēdzīgāku un, kad atnāks meičas izvilkt to suslu."
Saņa tikai pamaja ar roku, lai Antoša nāk un salēja liķieri abiem glāzēs. "Nu tad par mūsu pirmo Valentīna dienu." Abi pacēla glāzes, iedzēra un uzkoda desmaizi. Abiem no salduma nošķebināja, bet pie otrās glāzes vairs nebija tik slikti.
"Ta vismaz ieslēdz muzončiku, lai ir atmosfēra. A to sēžam un dzeram to figņu, meičas pieies pie durvīm un domās, ka pa parasto raujam samagončiku vai labākajā gadījumā "Agdamu" un iekšā nemaz nenāks." Saņa piecēlās, piegāja pie skapja un izvilka kaseti ar dzeltenu etiķeti. "Man tieši šim vakaram ir perfekta kasete. Serijs sarakstīja iekša CC Catch, Depešu, Fancy un citas ārzemju grupas, kas dzied par mīlestību. Dziesmas 8 vai 9 katrā pusē. Maša un Daša ienāks, dzirdēs to mūziku un bez visas dzeršanas atdosies. Tur taču ir tādi vārdi! Meitenes kūst!"
Antoša, kas parasti bija kautrīgs sapriecājās. Nu ja jau Saņa tā saka, tad tas noteikti sanāks. Saņa tak stāsta, ka ar visām koju meičām ir vismaz reizi gulējis. Viņa domas iztraucēja klauvējiens pie durvīm.
Antoša pielec kājās tās attaisīt, bet durvis pašas atverās un iebrāžās Maša un Daša bļaujot:"Te arī mēs!" Abas meitenes bija uzvilkušas izejamās drēbes un rokā turēja dzeramo un ēdamo. Svētku galdu papildināja borščs, gurķīši un pudele šņabīša. Saņa pie sevis jau berzēja rokas. Ja jau meitenes nāk ar stipro, tad pašas gultā lēks. Daša iesaucās, lai slēdz mūziku. Antoša to arī izdarīja. Viņš ielika kaseti mazajā magnetofonā, kurš stāvēja plauktā. No tumbiņām sāka skanēt klusi vārdi "Do you really want to hurt me..." un Daša pavilka aiz rokas Antošu padejot. Antoša pie sevis nodomāja:"Jā, Saņa tiešām ir sieviešu eksperts. Ne glāzi neizdzēra un jau sāk."
Kamēr Daša un Antoša dejoja ārzemju mūzikas pavadījumā, Saņa un Maša dzēra "Amaretto." Maša dzēra glāzi pēc glāzes, bet viss ko gribēja, bija runāt par mācībām un politinformāciju. Saņa pie sevis jau lamājās, ka iegrābies un ja Antošam būs jautrs vakars, tad viņam tikusi lieka lekcija. Tā itkā ar tām institūtā nepietiktu. Kad kaseti nācās griezt uz otru pusi, tad Maša, beidzot sāka izrādīt interesi par ko citu, bet tas cits nebija Saņa. Mašu interesēja meiteņu līdzpaņemtais šņabis. "Nu neko," pie sevis domāja Saņa un sāka saliet to. Daša un Antoša pa to laiku jau bija pievērsušies lēnākām dejām. Nevienam kojās nebija noslēpums, ka Dašai patīk Antoša. Nu labi, nevienam, izņemot Antošu. Kad otras kasetes puses otrā dziesma izrādījās Džordža Maikla "Careles Whisper" abi jaunieši arī pirmo reizi noskūpstīja viens otru. Pēc tam nosēdušies Antošas gultā abi jaunieši sarunājās. Daša izrādījās saskumusi - viņa cerēja, ka vakars būs ne tikai ārzemju skaņām piepildīts, bet arī ar ko no vietējiem. Antoša pameta skatu uz Mašu un Saņu. Abi izskatījās aizrāvušies ar sarunām, tāpēc kasete tika nomainīta pret vietējās mūzikas miksli ar "Milioni, milioni alih roz" priekšgalā. Daša atmaiga vēl vairāk.
Pa to laiku Maša un Saņa bija salikuši lūpas kopā. Lielais alkohola daudzums ko izdzēra meitene bija nostrādājis, un Saņa pie sevis laimīgs baudīja sapuvušo Rietumu svētkus. Pagaidām nekādu lielo izvirtību viņš neredzēja, bet gan jau - vakars tak vēl garš.
Tajā pat brīdī, kad Saņa par to nodomāja romantiku izjauca komandante. Vecā vecene iebrāzās istabiņā, vicinot slotu un bļaujot, lai lasās gulēt. Saņam nebija paveicies. Komandante bija dzirdējusi to, kā viņš lepni aicināja Mašu un Dašu uz svētkiem un kā kārtīga komunste nolēma neļaut samaitāties jaunatnei. Labi, Saņa tas jau ir sabojāts produkts. Viņasprāt viņu būtu pat labi aizsūtīt uz imperiālistu cūku zemi Ameriku, lai - dzīvo tur, kur viņam līdzīgie. Bet Antošeņka, Maška un Daška - tie vēl glābjami. Abas meitenes ātri aizmuka, bet puiši, katrs savā garastāvoklī devās gulēt. Saņa saīdzis par to, ka nekur tālu netika, bet Antoša laimīgs par to, ka pie kaut kā tika. Tāda nu bija pirmā Valentīna diena šajās kojās astoņdesmito gadu vidū.
