Asinssarkanais Mēness 32

Es dziļi ieelpoju un tad pieklauvēju vienreiz, otreiz, trešajā reizē es sāku dauzīt durvis, kad beidzot izdzirdu grabināšanos gar durvīm es apstājos. Durvis atver VIŅŠ un lūkojas manī ar miegainu skatienu. Kādu brīdi liekas, ka es tūlīt, tūlīt tikšu atpazīta, bet tad atskan tas, ko gaidīju.
-Jūs saprotat, cik ir pulskstenis?-no VIŅA puses atskan dusmīgs, bet vienlaikus jautājošs teikums.
Lai sākas atriebība. Es nodomāju un sāku runāt.
-Lūdzu piedodied, bet, bet...-es sāku raudāt. Atmiņas man palīdz veiksmīgi to notēlot.
-Vai ar jums viss ir kārtībā?-no VIŅA puses atskan līdzjūtīgs tonis.
-Mans draugs.... Mēs braucām mājās no draugu ballītes citā pilsētā, mmēs šeit caurbraucām, kad sastrīdējāmies... Viņš mani te netālu izmeta un aizbrauca... Pameta mani vienu...-es runāju caur asarām un viņš apstulbis uz mani skatās.
Nu taču! Ielaid mani iekšā! Es nepacietīgi domāju.
-Lūdzu,ienāciet izskatāties nosalusi.-VIŅŠ mani palaiž sev pa priekšu.
Es palūkojos apkārt un saprotu, ka māja ir skaista, bet tad manu uzmanību piesaista bērna ragaviņas blakus durvīm. Nedaudz apstulbusi es ļauju VIŅAM paiet garām un mēs ejam uz virtuvi, kur ir bērna barošanas krēsliņš.
-Lūdzu apsēdieties, es jums uzvārīšu tēju. Kam jūs vēlētos pazvanīt?- vīrietis jautā.
-Es... Mann...-nopūšos un turpinu- Principā, mans draugs arī ir vienīgais, kurš mani varētu aizvest no šejienes, bet pēc šī vakara notikumiem.-es atkal nopūšos.
-Nu,bet kāds no ģimenes?-atskan aizkaitināta balss.
Es noduru galvu un atbildu -Esmu uzaugusi bērnu namā, man nav ģimenes.
No tālākiem jautājumiem mani izglābj sievietes balss.
-Mīļais, ar ko tu runā?- ieraugot mani viņas sastingst.-Kas tā tāda?
-Nu tā ir... Vispār, kā jūs sauc? VIŅŠ pret mani pagriezies jautā.
-Mani sauc Leila-es meloju. VIŅŠ atkal pagriežas pret sievieti.
-Redzi dārgā, šī sieviete tikusi brutāli izmesta uz ceļa, nezināmā vietā un es viņai tagad taisu tēju.
Kamēr viņi runā par mani, es nopētu sievieti. Viņa ir brunete ar brūnām acīm un smalku miesasbūvi. Un kaut kas viņas sejas pantos atgādina.... Mani. Pareizāk sakot tādu mani, kāda es biju pirms desmit gadiem., jo tagad es esmu sarkanmate ar spēcīgu miesasbūvi, ko devuši treniņi, taču paldies Dievam,ka mans apģērbs to nomaskē un es vienkārši izskatos slaida.
-Kādam jābūt vīrietim,kas tā ar izrīkoties?-sieviete retoriski jautā.
-Jūs varbūt vēlaties nakti pavadīt šeit?-viņa iejūtīgi vaicā.
-Jūs to tiešām domājat nopietni?- cenšos notēlot pārsteigumu.
-Jā, protams, ka es to domāju nopietni. Tev taču nav iebildumu, vai ne mīļais?- sieviete jautā.
-Protams, ka ne-VIŅŠ atbild manāmi samulsis.
-Labi, tad es uzklāšu dīvānu. Starp citu, Leila, mani sauc Santa.-sieviete pasmaida un gandrīz aizdejo prom, bet es gandrīz nokrītu no krēsla.
Mans īstais vārds taču ir Santa! Kas te notiek un kāpēc mēs esam tik līdzīgas?