Bija 1975.gada drēgns rudens vakars. Reinis, Lauris, Artis un Egīls devās makšķerēt uz piemājas mazo, bet pievilcīgo dīķīti. Puikas ceļā pavadīto laiku aizpildīja ar diženiem stāstiem par sakrāto žurku kolekciju Egīla puķudobē. Žurkas viņi izmantoja dažādiem mērķiem- piemēram, biodegvielas ražošanai, maizes raudzēšanai, vai vienkārši tās uzkoda pie alus.
Bet ne jau par žurkām ir šis stāsts. Stāsts ir par kādu parādību, kas mitinās Reiņa dīķi.
Kad puikas bija nonākuši galamērķī, viņus pārsteidza kāds šokējošs, bet mazliet patīkams skats, jo visur ap dīķa krastu mētājās nodīrātas šimpanzes kažoka atliekas. "Nabaga Gemijs...." žēlabaini iesaucās Lauris. Tieši tā sauca Laura mīļāko mājdzīvnieku, kuru atšķirībā no citiem mājdzīvniekiem, viņš nemēdza fiziski ietekmēt ar tenisa raketi. Lai gan šimpanzi viņš turēja pie ķēdes, un baroja ar makaroniem ar sieru, viņš to bija iemīlējis kā savu ģimenes ārstu, kurš viņu "izmeklēja" pirms tenisa treniņiem. (Lauri krusttēvs jau no 5 gadu vecuma sūtīja uz Jūrmalas tenisa klubu Majoros, Ernestam Gulbenim par sparinga partneri. Vispār Lauris gandrīz vai kusa, ieraugot tādu svētīgu lietu kā rakete, un kad tā nonāca viņa rokās, pat Poseidons viņu nespēja apturēt. Diemžēl Ernestam apnika ka tāds knēvelis met viņam ar raketēm, tapēc nabaga Lauri aizsūtīja uz palīgskolu, kaut kā, ne tā izpausties.)
Tomēr šimpanze bija pamatīgi paplūkāta, un pats galvenais- nav ne jausmas kurš bija pie vainas šajā baisajā notikumā. No sākuma aizdomas krita uz Kaimiņu Kasparu, kurš tieši nāca garām. Aizdomas radīja asiņainais nazis, kas bija pie druknajām rokām. Atbildot uz jautājumu par vajadzību pēc naža, Kaspars attaisnojās ar to, ka bijis sēņot. Protams, mazie knēveļi, vēl nebija izauguši tik tālu lai saprastu, ka sēnēm pēc idejas nevajadzētu asiņot. Tā nu Kaspars aizsoļoja raitu soli tālāk. Neko aizdomīgu zēni nesaskatīja.
''Lai nu tā arī būtu..." nopūtās Egīls, un beidzot nolēma ķerties klāt savai mīļākajai izklaidei- kūpināto voblu makšķerēšanai. Vajadzēja tikai uzmest uz āķa sliekas, un mest āķi dīķī, bet...... no sliekām nebija ne miņas. Sliekas visu laiku laiku auga Arta mugursomā, bet nu jau nebija ne mugursomas, ne paša Arta. Bija palikuši tikai daži sadriskāti Arta džempera fragmenti, un pēdas, kas veda uz dīķi. "Ta kas tai m***ai ir " ārprātīgā ērzeļa balsī iesaucās Lauris. ''Kur ir manas sliekas?''
''Nezinu" mierīgi un piezemēti atbildēja Egīls, un piemīlīgi noplakšķināja savus plakstiņus.
''Un kur Arča palicis?" maigi taujāja Reinis.
''Ta kāda razņica, tāpat tas Opatnijs ar nevienu nerunā . Ta nafig mums viņu. Gan jau ka aizgājis ar Kasparonkuli iedzert Bonīti. " analizēja Lauris.
'" Ai, ta jau normāli." noburkšķēja Egīls.
Kad Egīls knapi bija pabeidzis šo frāzi, pēkšņi no dīķa izlēca makans Delfīns, un uzbruka tieši Egīlam, kurš pēc dabas bija tik mierīgs, ka pat žīdu nespētu piebeigt. Delfīns bija tik spēcīgs, ka spēja salauzt nabaga Egīlam atslēgas kaulu. Labi ka Lauris šādā situācijā spēja saglabāt vēsu prātu, vai arī raketes, jo tieši ledussomā, kurā puiši bija līdzi paņēmuši alu, Lauris bija iestūķējis arī savu raketi, katram gadījumam.
Un redz, kā, noderēja! Lauris paņēma savu gaismas zobenam pielīdzināmo ieroci un metās virsū delfīnam. "Ta kas tev ira M**ka ???????" iekliedzās Lauris un iebelza nabaga zivtelei pa muguru. Delfīns bija miris, un Egīls atbrīvots. Diemžēl Arti un Laura šimpanzi vairs nevarēja glābt, bet Laura tenisa skolā gūtās iemaņas spēja glābt abu puišeļu dzīvības.
Aaaa.... un kur palika Reinis?
"Noslīka. " atbildēja Lauris.
Šī diena puišeļiem palika atmiņā uz visu atlikušo mūžu.
Beigas.
P.S- teksts ir ieturēts sirreālisma stilā, tādēļ, lūdzu, nesaistīt personāžus, un pieminētos notikumus ar reālām parādībām.
