http://spoki.tvnet.lv/literatura/Asinaina-roze-1-dala/663720
Asiņainā roze 2. Daļa
Nozvanīja modinātājs, bet es joprojām čatoju:
Asiņainā roze: Eu Krister, man jādodas uz skolu.
Partyboy: Labi Ksenij, atā! Veiksmi un tiekamies šodien
A: Atā! Gaidīšu
Iegāju ziņu mājaslapā un noskaidroju, ka ārā +25 grādi. Izvilku no skapja zilus šortus un baltu blūzīti. Skolā mani tā baigi neinteresēja ko skolotāji domā par mani. Aizgāju uz virtuvi un tur Čūskumāte lepni sēž un smaida. Es tūlīt vemšu! Izsauciet ātros, man šķiet viņa mani beidz nost ar savu skatienu vien! Ēdot manas acis atgājās no datora ekrāna, un es beidzot sapratu cik nogurusi patiesībā esmu. Ak, kāpēc es atkal sēdēju visu nakti? Un ja viņš neatnāk tomēr, kur tad es palikšu? Tukšo šķīvi liku izlietnē, bet tā tik vēl man trūka – tas izkrīt no rokām. Ak, mans Dievs, izrādās mana sirdsmīļā mammīte tieši ienāk. Šai pa visu ģīmi parādās krunkas un uzzīmētās uzacis paiet zemāk pie deguna. Jau grasos pieliekties un salasīt lauskas, kad šī man uzsmaida ar savu ‘grūti izspiesto’ smaidu
„Saulīt, neraizējies, gan jau kalpones savāks” viņa šņāc man virsū. Ātri aizlasos uz savu istabu un paķeru somu. Īsti nezinu kādas mācības ir iekšā, bet lai ir kā ir, tāpat man vidējā atzīme ir 7, šodiena neko nesabojās. Izslēdzu datoru un klusītiņām lavījos uz durvīm, bet redz, šī Čūskumāte mani noķēra!
„Sveika māsiņ!” šī sejas izteiksme manī visvairāk riebjas – labsirdība (jo tāda viņa nemaz nevar būt)
„Ā! Sveika, sveika! Piedod, man ir jāsteidzas!” nomurmināju un klūpot (laikam tomēr vajadzēja pagulēt vismaz divas stundiņas) čāpoju tālāk, bet tā čūska neliek mani mierā!
„Kur tu paliksi šodien un vispār?”
„Uz ielas!” nokliedzu un pieliku soli. Daļēji tā jau ir patiesība, ja Kristers neatnāks es esmu uz ielas! Skolas foršākā un seksīgākā meitene uz ielas!
„Ā nu žēl, neko darīt, atā!” viņa ar tēlotu žēlumu noteic un aiziet. Ak tad tā, neko darīt? Varējāt neizmest mani no mājām! Jo kā jūs Gudrītes zināt, es neesmu pilngadīga, un tā vispār es tevi mammīt varu iesūdzēt tiesā! Jūs, čūsku bērni un mātes! Kaut jūsu kosmētika pazustu un to jūsu reakciju ieliktu youtubē! Lamājoties devos uz skolu. Pie skolas stāvēja Sindija.
„Ā sveika, es tevi gaidīju!” viņa ar roku man māja, bet es tik purpēju pretī:
„Ak, tad tā? Nu ko tad tu gribēji? Izstāstīt visiem, ka mani padzina no mājām un labākā draudzene man pat nepalīdz?” lai gan nekā jēdzīga teiktajā nebija, man tas šķita labi teikts
„Beidz, piedod. Ak, mans Dievs! Tev ir tik zili riņķi ap acīm! Vai tevi piekāva?”
„Ko tu tur murmini? Man nāk miegs!” es biju tik nikna! Kaut tā Sindija aizrītos ar siera šķēli!
„Beidz! Ja tu vienreiz, kaut vienu nakti liktos mierā no tā sava čata puiša, un varbūt kaut nedaudz pagulētu, varbūt tad tu beigtu šādi uzvesties?!” viņa kļuva nedaudz aizkaitināta, bet es to neņēmu vēra, jo biju pārāk nogurusi
„Es ar viņu šodien satiekos, un varbūt es varēšu viņu pierunāt, lai es palieku pie viņa, ja nē es esmu uz ielas!”
„Eu, Ksenij, tik traki?”
„Jā tik traki!” viss Sindij, klusē un ejam uz klasi! Par laimi, Sindija gluži vai nolasīja manas domas un aizvērās. Kāpām uz trešo stāvu, un man tas riebās! Tik augstu, ka manas kājas gandrīz vai nolūza! Pa ceļam es redzēju puisi, kuru iepriekš nebiju redzējusi, bet viņš pat mani neievēroja, un tāpat ar Kristeru jāsatiekas tikai pēc šīs stundas, sarunājām jau ātrāk satikties, lai ja kas varu izdomāt rezerves variantu. Iegājām klasē un apsēdos ar Sindiju vienā solā.
„Kas tas bija par puisi?” Sindija arī bija viņu pamanījusi
„Nezinu, man neinteresē!” atteicu un uzliku galvu uz sola, bet rokas uz galvas. Domās atgriezos pie tā puiša – sarkans, rūtains krekls, tumši zili džinsi un šokolādes brūni mati. Šitā domājot manas acis sāka arvien vairāk krist ciet. Šķita, ka uz acu plakstiņiem gravitācija iedarbojas vairāk nekā vajadzētu. Es lēnām iemigu. Miegs kļuva arvien saldāks un saldāks, līdz Kelsingonas kundze man uzsita pa roku ar lineālu. Es ievaidējos un ar grūtībām atvēru acis. Uz mani skatījās divas, ļoti dusmīgas acis.
„Pie direktora!” Kelsingona iespiedzās savā pārāk augstajā balsī. Es centos pacelt galvu, bet tā dunēja.
„Skolotāj, man šķiet viņai nav labi” Sindija balss saknēja kaut kur tālumā aiz manis
„Pavadi viņu pie māsiņas” Kelsingona runāja ātri, un vārdi manā galvā saplūda. Es steberēju uz priekšu, un tad sajutu atbalstu no sāna. Tā bija vieglāk iet. Es knapi paskatījos uz sānu un tur stāvēja Sindija. Manas acis krita ciet, un es klūpot gāju uz priekšu. Brīžiem tiku parauta un sānu. Dzirdēju durvju čīkstoņu. Izejot laukā, aiz manis sākās sarunas, bet viss saplūda. Man priekšā apstājās kāds cilvēks, un Sindija ar viņu sāka sarunāties. Sindija, dumiķe atlaida mani vaļā, un es ar visu piepūli vadīju savas kājas. Sarunas palika karājamies gaisā, vienīgais ko es sapratu bija vārdi: „Kristers, party, Ksenija” tātad tas bija viņš tomēr, Kristers. Es gribēju pateikt, ka tā esmu es – Asiņainā roze, bet atverot muti, es sajutu tādu bezspēku, ka ausīs sāka kaukt, galva dunēja, un nu vairs kājas arī neklausīja. Es sapratu – es krītu. Viss aptumsa, un nu bija tik traki, ka pat sāpes nejutu.
Sveicu visus ar skolas sākšanos un novēlu veiksmīgu mācību gadu :))
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Asinaina-roze-3-dala/664100
