Viņš sēdēja uz ielas zemāks par zāli,
Vērojot pasauli, kas darīja pāri.
Citu sirdis vinemēr čokurā rāvās,
Taču tā arī nepaņēma viņu kāds mājās.
...
Viņš klaiņoja apkārt bez mājām, bez vārda,
Domājot, necieš viņš soda dēļ kāda?
Miskastes smagās bija viņa pārtikas avots,
Taču arī gadījās pārtikt no gaisa, kas dots.
...
Viņš kūlās pa dzīvi, nekļūdams gudrāks,
Saprotot, katrs cilvēks ir dažāds.
Viņu glaudīja vai arī paspēra kājas,
Kas diendienā steidzot zināja mājas.
...
Viņš gribēja ticēt, gribēja mīlēt, gribēja to,
Lai kāds beidzot tādu iespēju dotu.
Mātes pamests, citu žēlots un nīsts,
Viņš negribēja dzīvot, vien justies kā īsts.
...
Bet viņš nezināja pasakas, nezināja, brīnumi notiek.
Viņš zināja grūtības, ko ceļā dzīve tam noliek,
Taču ar to nebija gana, vajadzēja tam vairāk,
Vajadzēja zināt, ka dzīvot var skaistāk.
...
Viņš sēž tagad uz ielas, skumīgāk actiņām raugās,
Kamēr simtiem cilvēku ikdienas gaitās tik traucas.
Viņš pamana Tevi, taču novēršas drīz,
Jo zna, tāpat netiks pie mājām viņš rīt.
...
Neviens nedzīvo mūžīgi, pat kaķītis skaists,
Kam sirsniņa liela, taču skumju pārpilna,
Un neviens viņu nepiemin, jo nezin nemaz,
Ka reiz gar kājām noglaudās kaķītis mazs...
