Ap Janvāra vidu jau biju pieradis pie valstī noteiktajiem ierobežojumiem tik tālu, ka šķita šī ir normāla mūs dzīves sastāvdaļa. Nevar iet uz zāli? Ok, rīkoju treniņus mājās. Nevar aiziet uz restorānu? Nav problēmu, atbalstu vietējos restorānus ar piegādēm uz mājām.
Nav ballītes un klubi? Neko darīt, baudu divvientulību ar seksīgu meiteni mājās. Janvāra pirmo pusi es pavadīju kopā ar Annu, kura jau kādu laiku praktiski dzīvo pie manis. Nezinu vēl, kā es par to jūtos. Kopš jaunā gada strīda, pagaidām sadzīvojam ļoti labi.
Natālija pa šo laiku ir pāris reizes man uzrakstījusi, es esmu neitrāli atbildējis un atteicis viņas aicinājumiem pavadīt laiku kopā. Laikam, ka mājienu viņa ir sapratusi, un pēdējā laikā vairs man neraksta.
Janvārī mans lielais projekts bija uzsākt vecāku vasarnīcas remontu. Būvnieku brigādi jau biju atradis, un pirms viņi man varēja iedot tāmi, vajadzēja aizbraukt visu apskatīt un izrunāt uz vietas. Izdomāju lietderīgo apvienot ar patīkamo, un braucienu uz vasarnīcu nolēmu pārvērst romantiskā nedēļas nogalē laukos ar Annu. Plāns bija sekojošs, pēc darbu izrunāšanas ar celtniekiem, mēs ar Annu paliktu vasarnīcā. Es zināju, ka māja nav kurināta jau ilgu laiku, bet biju domājis, ka pēc krāsns iekurināšanas, pāris dzērieniem un kaislīgiem mirkļiem gultā, mums nemaz nebūs auksti. Diemžēl, uzreiz varu pateikt, ka nekas no iecerētā nenotika un mans romantiskais pasākums aizgāja pilnībā pa burbuli.
Tajā mājā viss vēl ir no padomju laikiem, ieskaitot gultas veļu, tāpēc mašīnas bagāžnieku biju piekrāmējis pilnu ar siltām segām, normāliem spilveniem, diviem plediem un tīru gultas veļu. Līdzi vēl bija dažādi dzērieni un GanBei suši. Ap diviem dienā bijām gatavi izbraukt no Rīgas, tikšanās ar meistariem bija sarunāta uz 17 tur uz vietas. Vecāku vasarnīca atrodas Madonas rajonā, netālu no Vecpiebalgas, ļoti nomaļā vietā. Ceļi tad bija kārtīgi piesniguši, un diezgan liels gabals jābrauc pa lauku ceļiem, kuri nezinu kā un cik būs tīrīti, tāpēc drošības pēc devu vismaz 3 stundas laika mūsu ceļojumam.
Ieradāmies vasarnīcā pirms meistariem. Jau no paša sākuma, lietas nenotika kā biju plānojis. Viss bija pamatīgi sasnidzis, un nevarējām iebraukt teritorijā. Atstājām mašīnu ceļa malā un bridām pa sniegu līdz mājai. Anna jau sāka izrādīt neapmierinātību, viņas pilsētas zābaki nebija paredzēti šādiem sniega kalniem. Jāatdzīstas, ka laikam es tomēr nebiju par visu padomājis, ziemas lāpstu protams nebiju paņēmis līdzi, tā te reāli noderētu.
Kad atslēdzu durvis, radās nākamā problēma – durvju apakšā bija izveidojies ledus, kas tās bija nobloķējis. Durvis atvērt nebija iespējams, vienīgais risinājums, bija to ledu nodauzīt nost. Iedomājos, ka šķūnītī vajadzētu atrast kaut kādu verķi ar ko to varētu izdarīt. Anna reāli sāka par šo visu besīties, viņa stāvēja blakus, drebinājās un prasīja, cik ilgi šis viss aizņems. Es atbildēju, ka nezinu, ceru kādās 5 – 10 minūtēs tikt iekšā. Viņa paziņoja, ka dosies atpakaļ uz mašīnu gaidīt tur. Iedevu viņai atslēgas un pats devos uz šķūni. Šķūnī, kā jau lauku šķūnī, bija pilns ar dažādiem, es atvainojos par izteicienu, sūdiem, bet atradu tur arī ko noderīgu esošās problēmas risināšanai – cirvi! Paņēmu cirvi un sajutos kā kārtīgs lauku vecis, pat nedaudz nožēloju, ka Anna ir aizgājusi uz mašīnu un neredz mani ar cirvi rokās.
Pēc neilga laiciņa biju durvju apakšu atbrīvojis no ledus, un ticis iekšā, sapratu, ka esmu nedaudz pārkaukulējies. Lai šo sasalušo māju pārvērstu mājīgi romantiskā atmosfērā ar krāsns iekuršanu vien nepietiks. Ap to laiku bija ieradušies arī meistari, un no mašīnas atpakaļ bija arī Anna. Izrunājām ar strādniekiem visu nepieciešamo, kad es viņam jautāju, kad ātrākais varētu uzsākt darbus? Tad nāca nākamais nepatīkamais atklājums – izrādās, ka māja nav gatava lai šeit kāds pa ziemu (salu) uzturētos un veiktu remonta darbus, jo būs problēma ar ūdeni. Es nesapratu un nevaru atkārtot visu specifiku, ko viņi man stāstīja, bet vienkāršojot – vietējā kanalizācijas sistēma, ar kuru ir aprīkota šī māja, nav paredzēta sala apstākļiem, un tikmēr kamēr nebūs stabili plusi, šeit nevar lietot ūdeni. Tas ne vien nozīmēja, ka remonta darbus varēs uzsākt vien pēc kādiem diviem mēnešiem, bet arī to, ka šonakt ar Annu te palikt nevarēsim.
Kad meistari aizbrauca, es Annu mierināju, ka romantiskā nedēļas nogale nav atcelta. Sameklēsim kādu foršu viesnīcu, un viss būs tip-top. Anna pret to bija ļoti skeptiska. Sēdāmies mašīnā, un es sāku meklēt tuvumā kādas viesnīcas vai viesu namus. Kopš pusdienām nebijām neko ēduši, tāpēc Anna atvēra vienu suši kastīti. Tā mēs tur sēdējām, kaut kādos laukos, tumšā vakarā mašīnā, meklējot viesnīcas un ar pirkstiem ēdot suši. Kaut kāda romantika tajā visā bija. Bet ko tālāk?
https://mistersx.com/ar-cirvi-rokas-ledu-skaldit/?utm_source=spoki&utm_medium=post
