Ir apsīkusi iedvesma iepriekšējam stāstam, tādēļ nemocīšu jūs ar bezrakstu dienām, kā arī nevēlos "liet ūdeņus" bez satura un jēgas.
Tāpēc radās neliela iedvesma jaunam stāstam, varbūt nedaudz savādākam, tomēr galvenajā lomā būs meitene - tā būs vieglāk man pašai. Tad nu mēģināšu jūs iepriecināt un rast jaunas idejas par šo stāstu.
***
Es sēdēju zem šī ozola jau otro stundu, taču pat stiprākā vēja plūsmiņa neizraisīja vēlmi doties prom. Tik mīļš šis ozols man bija. Kaut šeit bija notikuši ne tik jauki notikumi.. Taču es nevēlējos par tiem pašlaik domāt. Es šeit atrados tikai viena uzdevuma dēļ - es gaidīju Arču. Teju katras piecas minūtes es skatījos pulkstenī, jo viņš kavējās. Gluži kā meitenes pirms randiņiem. Bet man noteikti vajadzēja viņu satikt pirms prombraukšanas. Pēdējo stundu pavadīt ar savu labāko draugu. Man vajadzēja viņam atzīties...
Cik ilgu laiku man prasīja tas, lai es saņemtos šim solim? Īsti pat nezinu - varbūt gadi četri, pieci, taču saprotu, ka ilgāk to vienkārši nespēju slēpt. Manī šie vārdi dega un plosījās kā nezvērs, kurš kuru katru brīdi izlauzīsies, saplēšot visu driskās. Tik smagi tas bija. Varbūt Arča bija jautājis par manu pašsajūtu, taču es nekad ar viņu nevarēju runāt tā, it kā viss būtu kārtībā. Vaina jau nebija viņā, bet gan manī - tieši man vajadzēja iemīlēties savā labākajā draugā. Bet tad jau arī viņš nebija bez vainas - tieši viņš bija tik labs, saprotošs un mīļš, ka es ne mirkli nešaubījos par savu jūtu patiesumu..
Brīdi, pirms došanās prom, bezcerīgi nopūtos un sapratu, ka kaut kas viņam laikam bija svarīgāks, kā labākā drauga satikšana un atvadīšanās. Galu galā mēs netiksimies gadu – es nolēmu doties uz ASV mācīties. Un tā, kā tur strādā mans tētis – arī dzīvot. Taču pagaidām tikai līdz vasarai, lai saprastu, kā ir – būt tādā attālumā no mīļajiem. Un vasarā ciemos pie vecvecākiem uz šejieni – Ogri.
Piecēlos, notīrīju bikses, kas jau bija paspējušas aplipt ar pērno zāli, un saliku izņemtās mantas somā. Atlika vēl pēdējo reizi palūkoties uz skaisto Latvijas saulrietu, kad pār tiltiņu skrēja aizelsies Arča. Biju neizsakāmi laimīga, jo viņš tomēr neaizmirsa par mūsu tikšanos, kā arī viņš kaut ko atnesa...
-Čau, piedod, ka tik ilgi. Tu jau zini – mammas...- un uz brīdi viņš apklusa ievērojot manu sejas izteiksmi. Es tur stāvēju – piesarkusi. Un kā gan nē – viņš tur stāvēja, speciāli skrējis pie manis, un vēl ar dāvanu. Citi puiši novēlētu saulainu taciņu un viss. Taču tikai ne viņš – viņš bija dārgums.
-Čau čau, mhm. Man vairs nav daudz laika, un man ir kaut kas sakāms...Tāpēc klausies...- noklepojos, un centos izturēties mierīgi un nosvērti, taču iekšēji es lēkāju, trakoju un vienkārši biju nevaldāma. Manī viss gavilēja – un tas viss bija viņa dēļ...
-Nu labi, taču arī man tev kas būs jāpasaka. Taču tas var pagaidīt, - Arča izskatījās nokaunējies, taču smaidīja. Manī uzdarbojās ziņkāre, tādēļ nolēmu savu noslēpumu paturēt pie sevis vēl pāris minūtes.
-Sāc tu, man jau arī nav nekas tik svarīgs. Varu pagaidīt. Nu, stāsti... – piesēdos savā vecajā, nosēdētajā vietā, un automātiski blakus atsēdās arī Arča. Uz brīdi aizmirsos un gandrīz izdarīju kļūdainu soli un noskūpstīju viņu, taču izlikos, ka man kaut iekrita acī, un lūdzu, lai viņš palīdz. Sajutos kā muļķe, taču centos savaldīties.
-Tad nu tā...Elza, nu tā no bibliotēkas, - Arča man bija stāstījis par jauku meiteni no bibliotēkas, kura palīdzēja viņam atrast grāmatu par labāku dzīvi. Tad nu sanāca tā, ka viņš izstāstījis teju visu dzīvi viņai un, kā izrādījās, viņu dzīvesstāsti biju tik līdzīgi, ka viņi sākuši sazvanīties un čatot. Uz brīdi likās, ka tur nekas īsti nebūs...Bet nu es sāku domāt par pretējo, un man tas tracina! – nu vot, viņa man šodien zvanīja un viņa ir saņēmusi ziņas par jaunu projektu, kurā viņa grib piedalīties ar mani. Un tas nozīmētu divas nedēļas bez sava labākā drauga, taču tu man to piedotu, vai ne? – Arča man maigi uzsita pa plecu, taču es strauji piecēlos, lai dotos prom un viņš neredzētu manas tikko sariesušās asaras.
-Klausies, tā ir tava dzīve – dari ko gribi. Man jau tur nav nekādas teikšanas. Bet par tām divām nedēļām tu maldies, jo tā nu sanācis, ka tu mani neredzēsi gadu – es dodos pie tēta. – sāku iet uz māju pusi, taču gabaliņu iedama, pagriezos – Arča tur stāvēja, apjukuma un nesaprašanu pilnu seju. Gribēju iet atpakaļ, taču bija jau par vēlu, tāpēc izdarīju kaut ko netipisku sev..
-ES TEVI MĪLU, ARTŪR! – pagriežoties uz ozola pusi, nokliedzos un ieskrēju mājās.
