local-stats-pixel

Apmulsums 411

 112  0

Esmu atpakaļ :) Atvainojos, ka tik ilgi no manis nebija nekādas ziņas :D

90+ un nākamā daļiņa :)

Ceļš likās bezgalīgs. Lai aizbrauktu līdz slimnīcai, bija nepieciešamas nepilnas desmit minūtes, taču tās vilkās kā mūžība. Es varēju tikai sēdēt uun noraudzīties uZ Rihardu un to, kā viņam tiek pievienoti dažādi aparāti un tiek injicētas dažādas nomierinošas zāles. Pašlaik viņš bija iemidzis. Sapratu to, ka Marija neko nezina, tāpēc tvēru pēc telefona. Ar mediķu atļauju runāt pa telefonu, uzspiedu pareizo ciparu kombināciju un pēc pāris signāliem sadzirdēju Marijas balsi, kas kaut ko atbildēja otrā klausules pusē, pēc brīža pieslēdzoties man:

-Sveika, man nav daudz laika runāt, ko vēlējies? - lai arī viņa bija aizņemta, viņa runāja laipni, bez nekāda aizkaitinājuma vai steigas.

-Sveika, runa ir par Rihardu. Lieta tāda..., ka..ka viņu pirms desmit minūtēm ievainoja. Sašāva... Un mēs tuvojamies slimnīcai. Tu varēsi.... ?- Marija pat neļāva man pabeigt teikumu, kad apstiprināja to, ka varēs mūs sagaidīt. Atviegloti nopūtos, jo pirmais un vienīgais cilvēks, kam es pilnībā uzticētu Riharda veselību un dzīvību viennozīmīgi bija Marija.

Laikam bijām atbraukuši, jo mašīnas motors tika apklusināts un aizmugurējās durvis atvērās. Pāris mediķi darīja savu darbu un viņiem palīgā steidza citi ārsti un palīgi, tostarp arī Marija. Redzēju viņas acīs asaras, zināju cik grūti ko tādu piedzīvot it īpaši, ja pacients bija pašas dēls. Taču viņa saglabāja apbrīnojamu pieru un profesionalitāti. Ja jebkura cita māte redzētu savu bērnu šādā stāvoklī, viņa nedomājot censtos tvert pēc palīdzības, pa ceļam saceļot histēriju, tad Marija tikai noglāstīja Riharda roku un devās ar pārējiem iekšā slimnīcā. Brīdi pirms durvju aizvēršanas, viņa paguva iznākt laukā pie manis.

-Vai..meitiņ, tu taču izskaties šausmīgi, - Marija satvēra manu roku, ko klāja Riharda asinis. Nedaudz atraujot to nost, centos tās noslaucīt, taču tas nebija paveicams ar tik trīcošām rokām, kādas man bija. Jutu, ka arī pati trīcu, un nostāvēt bija diezgan grūti. Taču es turējos un neizrādīju to, ka tūdaļ varētu izplūst asarās, - mēs parūpēsimies par Rihardu, bet tu dodies uz viesnīcu, atpūsties.

-Bet...bet..tev man obligāti būs jāpazvana, ja jūs kaut ko noskaidrosiet. Vai ja viņš nāks pie samaņas, ja? - mana balss sāka trīcēt, un kaklā sāka veidoties kamols.

-Es tev apsolu, - Marija mani apskāva un es devos ceļā. Ejot garām veikalu skatlogiem, ieraudzīju kaut ko šausmīgu - meitene, kas vērās man pretī, tā nebiju es. Man vajadzēja ātrāk nokļūt uz viesnīcu, taču šo apkārtni es nepazinu. Zināju tik vien kā Riharda darbu, mūsu viesnīcu, kaut gan tajā vēl nebiju bijusi, un kafejnīcu. Taču maršrutus man vēl būs jāiemācās atrast un izstaigāt.

Mani zābaku papēži smalki klabēja, pieskaroties bruģa celiņam, ejot vēroju tos, jo nevēlējos, lai kāds pamana manu sarkano noraudāto seju. Pārvilku galvai pāri kapuci, jo vēlējos justies neredzama. Tikai ik pa laikam pacēlu acis, lai saprastu, kur es esmu, un vai ir kādas norādes par to, cik tālu man vēl jāiet.

Pēc divdesmit minūšu bezjēdzīgas iešanas sapratu, ka esmu tikusi tikai tik tālu, lai varētu teikt, ka esmu apmaldījusies.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000

emotion

 0  0 atbildēt