Čau!
Šī nodaļa ir tāda, nu, dramatiska, bet kā ir tā ir 
3.Nodaļa.
Mana dzīve vienā dienā bija apgriezusies uz otru pusi. Likās, ka nekam vairs nav jēgas.
Atbalstīju pieri pret ceļiem un pievilku ceļus sev tuvāk. Klusi šņukstēju. Prātā apdomāju visus šodienas notikumus sākot ar ierašanos skolā un beidzot ar sliko ziņu no Grega. Sirds meta kūleņus un manā kaklā bija iestrēdzis kamols. Manas domas riņķoja tikai ap vienu- Gregu. Kā lai tagad es dzīvoju? Viņš bija vienīgais kurš mani aizstāvēja no Rūtas asās mēles. Jutos tā, it kābūtu strupceļā. Vienīgā izeja visā šajā lietā bija... pašnāvība.
Ja es izdarītu pašnāvību, es nemocītos dēļ Rūtas aizskarošajiem vārdiem, vecākiem nebūtu jāuztraucas par manām izdarībām. Viss. Es tālāk visu šo nevaru.
Es piecēlos kājās un soļoju, drīzāk skrēju, uz vannasistabu. Es aizslēdzu vannasistabas durvis, atgriezu vannas krānu un no plauktiņa paķēru žileti. Noliku to uz vannas malas. Atslēdzu durvis un aizgāju pēc papīra un rakstāmā. Kad atgriezos tad vanna bija gandrīz pilna ar ūdeni. Es aizgriezu krānu.
Paņēmu papīru un rakstāmo un sāku rakstīt zīmīti mammai un tētim.
***
Sveiki.
Droši vien, Jūs šo lasat kad esmu mirusi.
Iemesls, kāpēc darīju pašnāvību bija tāds, ka es šo spiedienu nespēju izturēt. Lielākoties es to daru, jo es nespēju paciest pazemojošos tekstus no Rūtas puses. Man tiešām tik ļoti žēl...
***
Es saburzīju zīmīti un nometu to zemē. Lēni vienu pēc otra sāku vilkt nost apģērba gabalus, kuri sedza manu ķermeni. Mugurā atstāju krūšturi un apakšbikses. Pēdējo reizi ielūkojos spogulī un sev uzsmaidīju. Dziļi ieelpoju.
Tagad domās apsvēru vai tik tiešām to darīt, tomēr es to nevaru izturēt. Es to darīšu.
Es piegāju pie vannas, iegūlos tajā. Ūdens nebija nedz auksts, nedz karsts. Es saņēmu savus spēkus un kārtīgi satvēru žileti. Pagriezu savu roku, lai redzētu labāk vēnu. Nedaudz saspiedu savu roku un biju gatava. Nopūtos. Pieliku žiletes asmeni klāt savai ādai un noriju mutē sakrājušās siekalas.
Es iegriezu svītru savā ādā un tas nežēlīgi sāpēja. Tomēr es visu gribēju visu novest līdz galam un iegriezu vēlvienu svītru un tad vēlvienu. Asinis gāzās aumaļām un drīz vien ūdens bija asinssarkans. Es pabāzu galvu zem ūdens.
Sajutu asas sāpes. Centos atvērt acis. Vispirms es palūkojos uz savu roku un tā bija apsieta ar baltu apsēju.
Gabiij!- kāda pazīstama balss iesaucās un kāds satvēra manu roku. Es pagriezu galvu un palūkojos otrā pusē. Pretī man lūkojās tēls. Tas bija izplūdis, tomēr pēc matu krāsas un balss tas vairāk līdzinājās Gregam.
-Greg?- gribēju pārliecināties, vai tomēr tā ir taisnība.
-Jā, tas esmu es. Ko tu biji sadomājusies, ka graizīji sevi?- viņš ciešāk satvēra manu roku.
-E... es...- mēģināju izdvest kādu skaņu, tomēr sāpes, kuras nāca no manas rokas pārņēma manu ķermeni un no sāpēm es nedaudz sarāvos.
-Nekas, pastāstīsi vēlāk.- Gregs noglāstīja manu pieri.
-Piedod.- lēni kustināju savu neievainoto roku.
-Tavai mammai nākamnedēļ jābrauc komandējumā. Es palikšu pie tevis.- Gregs teica un mana diena jau kļuva nedaudz gaišāka, tomēr to nomāca neizturamās sāpes.
-P...p...paldies.- nopīkstēju.
Pavērās palātas durvis un pa tām ienāca slaida sieviete baltā halātā.
-Labrīt. Gabija... Hendersone?- sieviete apjautājās.
-Jā, te guļ viņa.- Gregs atlaida manu roku.
-Skaidrs. Vai tu varētu uz brītiņu atstāt palātu? Es vēlos nedaudz ar viņu parunāt.- sieviete sacīja un Gregs gāja ārā no palātas. Durvis plaši atvērās un Gregs pa tām izslīdēja ārā.
-Sveika. Esmu Enija. Cik noprotu, tu mani nezini.- sieviete apsēdās man blakus un kaut ko pierakstīja.
-Jūs bijāt mana ārste. Es jūs zinu. Bērnībā jūs man devāt konfektes.- runāt man bija nedaudz vieglāk un mēs abas iesmējāmies.
-Ak, jā. Tev bija jāpotējas pret cūciņām.- Enija paskatījās uz manu apsaitēto roku.
Mūsu starpā iezagās klusums. Vienīgais, kas pašlaik izdvesa skaņu bija aparāts kurš apnicīgi pīkstēja un mērīja manu pulsu.
-Kas tevi tik ļoti nomāc, ka mēģināji atņemt sev dzīvību?- Enija ierunājās.
-Es... nezinu. Dēļ Rūtas. Viņa mani skolā pazemo. Tad vēl Gregs. Viņš grasās braukt prom.- es pacēlu savu roku, kura nebija manis ievainota un pieliku to pie pieres.
-Vai esi par to runājusi ar vecākiem?- Enija jautāja.
-Tikai ar tēvu.- atbildēju un atkal tās neciešamās sāpes pārņēma manu ķermeni.
-Varbūt man tev nolīgt kādu speciālistu? Viņš var tev palīdzēt.- Enija apķēra manu plaukstu
-Nē. Nevajag.- atbildēju.
-Labi. Kā vēlies. Vai man pasaukt tavus vecākus?- Enija teica.
-Jā. Es vēlos viņiem atvainoties.- teicu un Enija, tāpat kā Gregs izgāja no palātas.
Es lūkojos apkārt. Manas palātas sienas bija gaiši zilas. Aiz durvīm bija dzirdamas cilvēku čalas. Palātas durvis pavērās un manas acis iepletās. Ja es būt stāvējusi kājās, noteikti aiz pārsteiguma nogāztos.
Nācējs, par kuru biju šokā bija Rūta un viņas vecāki. Rūtas mammai rokās bija frēziju pušķis un maza torte. Likās, ka viņi atzīmē to, ka darīju pašnāvību, ja jau viņi atnesuši torti.
Apjukusi lūkojos uz viņiem.
-Gabija, mums ļoti žēl par to, kas ar tevi noticis.- Rūtas mamma paspēra soli uz priekšu.
-Lielākoties pie tā ir vainīga Rūta.- asi atcirtu un netaisījos pieņemt nekādas dāvanas no viņiem.
-Es jau teicu, ka mums ir žēl.- Rūtas tēvs šoreiz ierunājās, taču Rūta stāvēja aiz abiem vecākiem.
-Vai jūs vienkārši varat likt mani mierā? Man tas viss jau ir apnicis. Ejiet prom.- teicu.
-Piedod.-Rūta iepīkstējās. Rūta un viņas vecāki izgāja no palātas.
