Čau visiem! 
Diezgan ilgi (cik gan nu tur ilgi 
) šeit neesmu likusi nevienu rakstu. Tā nu gadījās, ka vairāk sarakstīts ir šim stāstam, tādēļ arī publicēju viņu tagad.
Ah, un jā. Mistery un pārējie spoki, piedodiet man par vecajisem labajiem, dzīvību glābjošajiem komatiem . (Paldies tev Mistery par šo izteicienu : Ak šie brīnumainie komati, kas glābj dzīvību. )
Nav ko gari runāt. Lasam!
2.Nodaļa.
Kāpu lejā pa kāpnēm un to beigās mani gaidīja tētis. Viņš ar aizdomīgu skatienu līkojās uz mani un klusi sita kāju pret lamināta grīdu.
-Nāc, man ar tevi jārunā.- tētis mani aicināja apsēsties uz dīvāna. Iesēdos dīvānā un uzklausīju tēti.
-Kas īsti šodien notika starp tevi un Rūtu?- tētis jautāja.
-Nu... es ar viņu sakāvos. Mamma tev taču to teica.- es sakrustoju rokas.
-Nu jā. Kāpēc?- tētis vēlējās zināt. Visu.
-Viņa... viņa mani sauc visādos vārdos. Par nabadzīgo, salašņu, neglīteni un tā tālāk.- nopūtos.
-Tad kādēļ tu man to neteici? Būtu tev palīdzējis.- tētis uzlika savu roku uz manas muguras un es sajutos drošāk.
-Man bija bail.- klusums.-Vai varu tev ko teikt? Tikai lūdzu nesaki to mammai.- lūkojos tēta pelēkajās acīs un viņš pamāja ar galvu.
-Jā, stāsti.- viņš vēlreiz pamāja ar galvu, tikai šoreiz nedaudz enerģiskāk.
-Man nesen zvanīja Rūta un man draudēja. Es nezinu ko darīt.- tētis bija tāds cilvēks, kuram varēju stāstīt visu, pilnīgi visu.
Tētis kļuva pavisam nopietns. Viņš ilgi skatījās pulksenī, it kā kaut ko gaidītu.
-Labs ir, tūlīt sāksies futbols.- tētis pagriezās pret televizoru un paķēra pulti. Biju cerējusi, ka tētis vismaz mani nomierinās, jo pašlaik biju stresā no Rūtas teiktā. Piecēlos un gāju uz virtuvi. Biju badā, jo visu dienu nebiju ēdusi. No plaukta paķēru brokastu pārslu paku. Pēkšņi pie durvīm atskanēja zvans un no skaļā zvana pārslu paka izkrita no manām rokām. Visas pārslas izkaisījās pa grīdu un pasperot soli lai paņemtu slotu, tās paukšķēja zem manām kājām.
-Sasodīts, manas mīļākās.- pie sevis nopurpināju.
Centos saslaucīt visas pārslas un man tas izdevās, taču pāris pārslas gan noteikti bija zem plauktiņiem.
Mamma piesteidzās pie durvīm un atrāva tās vaļā.
-Ah, sveika Jūlija!- mamma sajūsmā iesaucās un pēc viņas teiktā sapratu, ka tā ir manas mātes māsa Jūlija.
-Labs vakars!- viņa iebļāvās pilnā balsī, lai mans tēvs to dzirdētu.
-Cik tad nu viņš visiem ir labs.- tētis no viesistabas noņurdēja un pagrieza televizora skaņu skaļāk.
-Nāc iekšā.- mamma aicināja.
Pa to laiku kamēr mamma ar Jūliju čaloja, biju paspējusi saslaucīt visas brokastu pārslas un izmest tās atkritumu tvertnē, kura stāvēja virtuves stūrī. Jūlija palūkojās ap stūri, lai redzētu ko es daru.
-Sveika.- viņa silti pasmaidīja.
-Čau.- pateicu un mēģināju izdomāt ko lai gatavo vakariņās.
Prātā nenāca neviena ideja, tādēļ apsēdos pie galda un sakrustoju kājas.
-Ejam.- aiz stūra dzirdēju mammas balsi un drīz jau viņa pati arī parādījās virtuvē. Jūlija gāja viņai nopakaļ. Jūlijai rokās bija diezgan paliela torte. Jutos atvieglota, jo kāds tikko mani izglāba no bada, respektīvi tas kāds bija Jūlija.
Jūlija torti nolika uz galda un paskatījās un manu pusi it kā sakot ‘’Neēd to, kamēr nebūsi paēdusi vakariņas.’’
Nolaidu galvu.
Mēs čalojām un tā pagāja sekundes, minūtes un stundas.
-Nu ko,varbūt ķersimies pie tortes?- mamma ierosināja.
-Nu... labi.- Jūlija ar saviem pirkstiem veikli bija atsējusi lentīti un nocēla vāku, kurš slēpa torti. Paķēru vāku un lasīju kas īsti šī ir par torti.
‘’Bezē torte ar šokolādi un ķiršiem. Interesanti.’’ Pie sevis teicu un priecājos par to, ka šī torte ir manā gaumē.
Kad palūkojos uz torti. Tās virsmu klāja putukrējums. Mamma pasniedza mums mazus šķīvjus un dakšiņas. Rokā viņa turēja nazi un mēģināja veiksmīgi sagriezt kūku gabalos. Sanāca neslikti, tomēr pāris gabaliņiem bezē pildījums sadrupa.
Mamma uz šķīvīšiem salika pa gabaliņam.
Sāku ēst un pasmaidīju. Torte garšoja fantastiski. Es izbaudīju katru kumosu un mans izsalkums pamazām norima.
-Nu, ko darīsiet Ziemassvētkos? Kā nekā, tie taču ir nākamnedēļ!- Jūlija žilbinoši pasmaidīja.
-Domāju ka svinēsim mājās. Ko darīsi tu kopā ar Danjelu?- mamma mutē iebāza pēdējo kumosu un viņa izskatījās pēc maza kāmja.
-Svinēsim kopā ar jums!- Jūlija paķēra savu šķīvi un piegāja pie izlietnes.
-Tu jau zini, ka mums šeit nav vieta viesiem.- mamma dažādi locīja salveti un tā kļuva pagalam saburzīta.
-Jūs svinēsiet pie mums! Mamma un tētis arī būs!- Jūlija iesaucās staroja aiz prieka.
-Pa...- mamma iesāka, bet Jūlija viņu uzreiz pārtrauca.
-Nekādu atrunu! Bet laikam man ir laiks doties.- Jūlija sabužināja savus matus un pagriezās, lai dotos uz priekšnamu, kur viņa varēja saģērbties.
Mamma piecēlās kājās un sekoja Jūlijai. Viņas par kaut ko runāja, tomēr es paķēru uz galva stāvošos šķīvjus un tos nomazgāju.
Es atspiedos pret izlietni un nokāru galvu.
Tagad vēlējos, lai es viena kaut kur sabruktu, tomēr man bija jādzīvo divu lietu dēļ. Grega un savas ģimenes dēļ.
Gregs bija mans puisis. Viņš spēja likt man smaidīt pat tad, kad gribējās raudāt. Viņš lika man justies reālai.
Palūkojos uz pulksteni. Pēc stundas iestāsies pusnakts. Laiks čalojot ar Jūiju vienmēr paskrien nemanot.
Aiz auss aizbāzu vienu apnicīgu matu šķipsnu, kura visu laiku krita priekšā acīm.
Lēni klumperēju uz savu istabu un klusi dungoju melodiju. Kāpņu pakāpieni apnicīgi čīkstēja. Manā kabatā ievibrējās telefons. Izvilku to no kabatas un baidījos, vai zvanītās atkal nav Rūta, tomēr zvanītājs, par laimi, bija Gregs. Pacēlu klausuli un atvēru savas istabas durvis.
-Sveika.- Grega maigā balss ieskanējās.
-Čau.- pasmaidīju.
-Kaķēn, gribeju tev pateikt arlabunakti.- viņš nopūtās. Nojautu, ka viņš sacīs vēl kaut ko.
-Jā, tev tāpat.- es atvēru savu klēpjdatoru un ieslēdzu to.
-Nu... man tev jāsaka kāda ne tik ļoti laba ziņa. Patiesībā, pat slikta ziņa.- viņa balss skanēja diezgan nopietni.
-Labi, stāsti.- apsēdos uz krēsla un atbalstīju muguru pret tā atzveltni.
-Mēs aizbrauksim.- viņš teica.
-Nu, tas jau nemaz nav ti slikti.- uzliku roku uz pieres.
-Gabija. Mēs aizbrauksim uz visiem laikiem.- viņa balss bija sērīga. Biju satriekta pēc viņa sacītā. Domāju ko lai iesāk.
-Kādēļ? Kāpēc jūs nevarat palikt šeit? Man tevi vajag!- likās, ka tūlīt sākšu kliegt.
-Manai mammai... ir vēzis. Tā kā šeit nav nevienas slimnīcas, tad arī mēs mammu vedīsim ārstēties. Lai nebūtu jābrauc tāds gabals lai nokļūtu pie mammas, mēs nolēmām pārvākties.- Gregs nopūtās.
-Ak dievs... Taču tu man zvanīsi? Vai es varēšu apciemot tavu mammu?- jautāju.
-Protams. Piedod, taču man jāiet. Arlabunakti. Es tevi mīlu, Gabija Hendersone.- Gregs nolika klausuli.
