Čau!
Nu nolēmu publicēt arī otru stāstu.
Pagaidām prātā nenāk nekāds jēdzīgs nosaukums šim stāstam, bet pagaidām būs šāds
Tagad lasiet to, kas tikko izdomāts.
P.S Ceru, ka patiks!
1.Nodaļa.
Klusēdama sēdēju mašīnā un lūkojos ārā pa mašīnas logu. Mamma mani veda mājās no skolas. Ārā viss bija balts. Bija decembris. Mašīnā klusumu pārtrauca klusā skaņa, kura nāca no radio. Ceļš bija bedrains un mamma samazināja braukšanas ātrumu. Kad ceļa segums bija gludāks, mamma palielināja ātrumu un mašīna sāka kustēties ātrāk. Debesis bija tumšas un vienīgais, ko spēju redzēt bija blāvā gaisma, kura nāca no automašīnas lukturiem un sniegs.
Klusumu pārtrauca mammas balss.
-Ko tad Rūta tev tādu izdarīja, ka noplēsi viņai no galvas gandrīz visus matus?- mamma palūkojās uz manu pusi un tad atkal pievērsās ceļam.
-Neko...- es nopūtos un turpināju lūkoties ārā pa logu.
-Gabija, neslēp no manis neko. Viņa tevi apsaukāja? Sita? Stāsti taču man kaut ko! Neklusē!- mamma lūkojās uz spidometru un bultiņa pašlaik stāvēja uz septiņdesmit. Tātad tas nozīmēja, ka mašīna brauc ar septiņdesmit kilometriem stundā. Mammai neko neteicu, tikai skatījos uz garāmbraucošajām mašīnām.
Tās apdzina mūsu mašīnu, jo viņuprāt, braucām lēni. Tā arī bija. Uz ceļa mūsu mašīna bija tikai grabošs šķērslis.
Mašīna pagriezās uz ceļa pusi, kuru visapkārt apkļāva mežs...
Beidzot esam mājās.
Mašīnas motors tika izslēgts un gaismas nodzisa. Tālāk redzēju tēvu nākam ārā no mājas.
-Sveika! Kā gāja pa skolu?- tētis man pamāja un pasmaidīja.
-Sveiks. Puslīdz normāli.- izkāpu no mašīnas un attaisīju mašīnas aizmugurējās durvis. Paņēmu savu, uz sēdekļa gulošo, somu un uzliku to uz viena pleca.
-Puslīdz normāli... Viņa savai klasesbiedrenei gandrīz visus matus izplūkāja.- mamma uz mani palūkojās un paraustīja plecus.
-Gabija?- tētis palūkojās uz mani, -Tas viss sākas no jauna?-
Nolaidu skatienu un sāku brist uz mājām. Sniegs bija diezgan dziļš, tomēr cauri tam tikt varēja.
-Par to mēs vēl parunāsim.- tētis klusi ierunājās.
Palūkojos uz mūsu māju. Tā nebija nedz nekāda greznā, nedz arī grausts. Parasta, brūna, divstāvīga māja. Viss.
Lēni kāpu augšā pa kāpnēm, līdz nonācu pie durvīm. Satrvēru rokturi, attaisīju durvis un pa tām ātri iespraucos iekšā. Pretī stāvēja Augusts un Kate.
Augusts bija mans brālis. Viņš pārmērīgi lietoja alkoholu, tomēr labi mācījās. Vecāki, kā par brīnumu, vēljoprojām nebija pamanījuši, ka Augusts lieto alkoholu, taču labi ka tā,jo abiem jau tā neveiksmes nāk viena pēc otras.
Un Kate. Kate bija mana māsa un tajā pašā laikā arī mana labākā draudzene. Teikt varēju viņai pilnīgi visu un viņa neko nevienam neizpauda. Viņa bija tāda pati kā es. Klusa un mierīga. Reizēm tomēr mierīga nebiju.
Kate man pienāca klāt un apķēra tik cieši, ka man trūka elpa. No tā vien manā sejā atplauka smaids. Es apķēru arī viņu. Kate no manis noņēma rokas.
-Kā gāja skolā?- Kate vaicāja.
-Kad uziesim augšā, pastāstīšu.- teicu. Nosviedu somu uz grīdas, atpogāju mēteli un centos no tā ātrāk atbrīvoties, jo man bija karsts. No galvas norāvu cepuri un iebāzu to somā un to pašu izdarīju arī ar cimdiem. Ātri atšņorēju ziemas zābakus un novilku tos nost. Ieslidināju kājas savās nobružātajās čībās un ieskatījos spogulī. Man pretī lūkojās meitene ar brūniem matiem, zaļām acīm un lokiem zem acīm. Tos tik ļoti pamanīt gan nevarēja.
Kate smaidīdama lūkojās uz mani un satvēra manu plaukstu.
Pa to laiku kad ģērbos, Augusts jau bija paspējis ieslēgt mūziku.
Durvis atvērās un pa tām ienāca abi vecāki. Mammas mētelis dažās vietās bija apklāts ar sniegu un tas pats bija ar tēti.
-Nu tā tik bija kauja!- tētis iesaucās un no savas cepures nokratīja sniegu. Tagad es sapratu, ka tētis ar mammu atkal kā tādi pusaudži vārtījušies pa sniegu un cīkstējušies.
Paķēru somu un sekoju Katei līdzi uz istabu. Kāpņu pakāpieni krakšķēja, jo šī māja bija uzbūvēta tad, kad vecmāmiņa Īvija šeit dzīvoja kopā ar vectēvu Klausu. Lai tiktu augšā pa kāpnēm vajadzēja šķērsot apmēram divpadsmit pakāpienus. Tie bija samērā augsti, tādēļ arī kad abi vecāki ir mājās no kādas ballītes, viņi bieži vien paklūp un no viņu mutes atskan diezgan daiļi vārdi.
Kate attaisīja mūsu istabas durvis un palaida mani istabā pa priekšu. Pēcāk ienāca arī viņa un aiztaisīja durvis.
-Nu, stāsti.- Kate sakrustoja rokas zem krūtīm un atbalstījās pret aizvērtajām durvīm. Es apsēdos uz gultas malas un tā iečīkstējās.
-Nu... šodien es sakāvos ar Rūtu. Tu taču zini, cik ļoti viņai es patīku. Man jau tas viss bija tik ļoti noriebies, ka sāku plēst viņas matus. Es savā veidā nožēloju to, ko izdarīju, bet bija jauki redzēt kā cieš viņa.- iesmējos.
-Auč. Man, starpcitu, arī tev ir kas sakāms.- Kate atglauda savus matus.
-Klāj vaļā.-aši pateicu
-Tu neticēsi. Gabriels vēlas dejot ar mani Ziemassvētku ballē!- Kate aiz sajūsmas iesaucās.
-Kate... tu taču zini, ka viņš lieto narkotikas.-pēc maniem vārdiem Kates smaids izdzisa.
-Ko?- viņa sarauca uzacis.
-Tu nezināji?- pārsteigumā iepletu acis.
-Nē.- viņa pakratīja galvu.
-Skaidrs.- teicu un piecēlos kājās.
Manā kabatā kaut kas vibrēja. Drīz vien sapratu, ka tas ir mans vecais labais telefons.
Izņēmu to no kabatas un palūkojos ekrānā.
‘’Svešs numurs.’’ Vie sevis nočukstēju un pacēlu klausuli.
-Klausies tu, nabadzīgā salašņa. Par to, ko tu man šodien nodarīji, tu dārgi samaksāsi. Tici man. Ceri, ka no rīta būsi vēl dzīva.- runātājs bija Rūta un viņa nolika klausuli.
Manā rīklē bija kamols kuru nekādi nespēju norīt. Apsēdos uz gultas malas. Uz brīdi sastingu un mirkšķināju acis. Tās drīz palika miklas un viss palika miglains. Saķēru savu galvu un domāju ko darīt.
-Gabija, kas noticis?- Kate noraizējusies skatījās uz mani un apsēdās blakus.
-Tā... bija... R... Rūta. V... vi... viņa man v...vēlas atriebties.- vārdi ar grūtībām pārvēlās pāri manām lūpām.
-Ārprāts. Varbūt ziņojam policijai?- vienīgais ko Kate spēja darīt bija mierināt mani.
-Nē. Viņa domās, ka esmu mīkstčaule.- atcirtu.
-Vai nav vienalga ko par tevi viņa domās? Varbūt vismaz pasaki to tētim?- Kate mani nedaudz uzmundrināja.
-Es... nezinu.- ieķēros savos matos.
-Gaaaaabija!- tēvs sauca no lejasstāva.
-Jā, tēt?- jautāju.
-Nonāc lūdzu lejā.- tēvs lūdza.
-Jā, tūlīt.-ātri noslaucīju asaras džempera piedurknē un ielūkojos spogulī un pārliecinājos, vai nevar redzēt, ka esmu raudājusi. Pavēru durvis un pie kāpnēm, atbalstījies pret margām, stāvēja tētis.
