Sanāciet, sanāciet! Bezmaksas murgi! 
Antikvariātā lelle9
324
0
Bija Lūsijas dzimšanas dienas rīts un viņas mamma pamodināja meiteni, sakot, ka no pasta ir atnākusi paciņa, kas adresēta tieši viņai.
Meitene steidzās atvērt dāvanu, bet tas, ko viņa tur atrada lika Lūsijai nošausmināties.Tā bija visriebīgākā vecā lelle, kādu Lūsija savā mūžā bija redzējusi. Tā bija pilnīgi plikgalvaina. Tās āda bija saplaisājusi un izvārtīta netīrumos. Taču vissliktākā lieta bija lelles zobi. Tie bija gari un šausmīgi. Tie izskatījās, kā dzīvnieka ilkņi. Nodrebinājusies Lūsija paņēma lelli un iesvieda to kaktā. Māte sarāja meitu stāstot, cik daudz grūtības kādam cilvēkam sagādāja šīs antikvariātās lelles nosūtīšana. Māte centās Lūsijaiieskaidrot, lai viņa novērtē lelli.
Meitene mēģināja protestēt, taču viņas māte pat neklausījās meitā. Viņa piespieda Lūsijai paturēt lelli. Lai Lūsija varētu nedomāt par lelli viņa to novietoja nelielā skapītī, zem kāpnēm, kam priekšā atradās kurpju kaudze, lai tā mazā, ellišķīgā lietiņa ( 
) nebūtu pamanāma.
Nepagāja ne dažas naktis, līdz Lūsija apguldamās gultā dzirdēja dīvainas skaņas. Tās bija neizskaidrojamas un ilga apmēram piecas minūtes. Tad atskanēja īsa vilkšanas skaņa, kam sekoja sīki, ātri solīši. Lūsija trīcēja savā gultā. Viņa nespēja pakustēties. Tad Lūsija izdzirdēja noslēpumainus čukstus, kas skanēja no kāpņu apakšas. Meitene vienmēr gulēja ar atvērtām durvīm un ieslēgtu gaismu, jo viņa nedaudz baidījās no tumsas. Tad atskanēja balss: "Lūsij, esmu uz pirmā pakāpiena!" un tad sākās tādas, kā skrāpēšanās skaņas.
"Lai kas tas bija tas noteikti ir pagriezis asti un aizgājis atpakaļ uz savu slēptuvi", nodomāja Lūsija. Tonakt Lūsija ilgi nevarēja aizmigt, bet, kad norīta viņas māte cēla meitu uz skolu, Lūsija mēģināja mātei izstāstīt par naktī notikušo, taču māte atteicās meitai ticēt apgalvojot, ka tas noteikti bija tikai sapnis. Protams, ka tas nebija. Meitene lūdzās vecākiem, lai tie ļauj izmest to lelli izgāztuvē, taču vecāki atkārtoja, ka tā ir īpaša dāvana.
Vakarā pirms iešanas gulēt Lūsija sev centās iestāstīt, ka tas tiešām bija tikai sapnis un pat aizgāja pārbaudīt, vai lelle vēl joprojām atrodas skapītī zem kāpnēm. Protams, ka tā tur bija. Tieši tā, kā tā tika tur novietota. Tajā naktī balss dēļ Lūsija modās daudz reizes. Viņa sev jautāja, vai tiešām viņa dzird balsis galvā. "Lūūūūūūsssssiiiijjj! Es esmu uz ceturtā pakāpiena" balss sauca. Tad atkārtojās tās pašas skaņas, kas iepriekšējajā vakarā. Naktī meitene vairs neaizmiga . Viņa pastāstīja vairākiem skolasbiedriem par lelli, bet tie visi tikai smējās par meiteni. Lūsija prātoja, ka ja lelle vienā reizē uzkāps vēl par četriem pakāpieniem tad tā būs klāt.
Tajā naktī Lūsija izvēlējās gulēt ar aizvērtām durvīm. Kad meitenes māte ienāca novēlēt meitai ar labu nakti viņa vaicāja, kāpēc meita vairs nebaidās no tumsas. Lūsija atbildēja, ka baidas, bet gaiteņa gaismas vietā viņa labprātāk izvēlētos naktslampiņu. Māte teica, ka tā Lūsija nevarēs pagulēt, jo naktslampiņa ir pārāk spoža. Tad meitene izvēlējās, ka labāk gulēs tumsā. Tad viņa pavisam skaidri izdzirdēja balsi: "Lūūūūssssiiiijj! Esmu uz augšējā pakāpiena!" Tad viņa savā tumšajā istabā izdzirdēja klikšķi. Meitene nebija īsti droša, bet viņai šķita, ka kāds lēnām atver durvis.
No rīta vecāki atrada meitenes ķermeni zem kāpnēm. Viņi minēja,ka naktī meitene ejot uz tualeti uz kāpnēm paslīdējusi un salauzusi kaklu. Antikvariātā lelle tika atrastu piededzināta pie meitenes ķermeņa. Ik viens teica, ka tā bija traģēdija. "Lūsija tik ļoti mīlēja to lelli. Tagad viņas varēs būt kopā mūžīgi", teica Lūsijas māte.
Tev patiks šie raksti
