Ansītis un Grietiņa man stilā2

Riktīgajā čuhņā dzīvoja ubadzīgs mežcirtējs ar veceni un 2 sīkajiem. Džeku sauca Ancītis, bet čiksu Grietiņa. Sīkajiem patika tusēt mežā un čonīgajās pļavās kopā ar savu zoodārzu. Reiz festojot viņi nozuda tik tālu biezoknī, ka taciņu uz hausu vairs neatrada.
Un tā viņi blandējās pa mežu, līdz sāka just karakuņgi. ‘’Bļāviens, kur te kas rijams,’’ džoriks teica. ‘’Re, forša būda no koņčām,’’ ieklačojās džuse. Meža vidū bija prikoļņs hauss, kas bija celts no koņčām un citiem naškiem. Un sīkie sāka rīt mājas fundamentu.
Pēkšņi pa durvīm parādijās kautkāda vecmutere : Yo, 2 mazie bambino, ja esat izsalkuši iečekojiet manu būdu. Iekšpusē ir vēl gardāks rijamais.’’Sīkie sapriecājās, ka varēs piebāzt rijamcaurumu un ar labu fīlingu iesoļoja iekšā.
Pēkšņi Grietiņai daleca, ka vecene ir ragana: ‘’Tinam makšķeres,Ansīt, viņa mums batonus ausīs sprauž !’’ Sīkie sāka laisties lapās, bet ragana viņus noķēra.
Ansīti iebāza būrī, bet Grietiņu pataisīja par kalponi. Karoči, pārbarot džeku ,lai šis kļūtu par tusni un tad aprīt, bet skuķim likt kārtot šmotkas un tīrīt būdu.
Katru dienu vecene iečekoja, vai čalis jau resns, un piedrazoja hausu, lai čikse kārtotu.
Pēc laika vecmutere nolēma apcept sīko, un lika čiksai iekurināt pečku. Taču bambinai tas nadajela un viņa iegrūda veceni tieši pečkā. Vecene atstiepa kātus. Nu čiksa varēja atbrīvot bratu, taču taciņu da hatām nerubija.
Pārmeklējuši koņču hausu, viņi atrada foršu meža karti un daudz piķa. Izfiltrējuši karti viņi čotka atrada ceļu uz hauzi.
Hatās viņi norāja senčus, ka šie kopiem nepazvanīja,un atdeva piķi vecākiem. Visi bija priecīgi, ka no bomžiem famīlija kļuva par biezajiem. Un tā viņi tusēja jaunajā pils baseinā līdz pasakas beigām. Happy End....