Anastasija (68)9

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Anastasija-67/697218

- Pastāstīsi par viņu? - palūdzu Gustavam.

- Tevi tiešām interesē stāsts par viņu? - vīrs neticīgi jautāja.

- Es tiešām to vēlos, - piekrītoši pamāju.

- Patiesībā jau tur nav daudz ko stāstīt, - Gustavs smaidot atteica, bet tieši šis smaids liecināja par to, ka viņš runās. Vecajam vīram patika gremdēties atmiņās, it īpaši, ja uzradās labi klausītāji, - Mēs sen atpakaļ dzīvojām kaimiņos, - Gustavs paskaidroja, - ļoti ilgi dzīvojām kaimiņos. Patiesībā iepazināmies tieši pateicoties mūsu sievām, - vīrietis sirsnīgi iesmējās to visu atceroties, - Viņas ātrāk atrada kopīgu valodu, un ar laiku sāka aicināt viena otru uz vakariņām.

- Tad jau jūs bijāt labi draugi, - secināju.

- Mēs centāmies uzturēt sakarus pat tad kad viņi pārvācās, - Gustavs atteica.

- Pārvācās? - pārjautāju, jo šis stāsts kļuva arvien interesantāks.

- Viņu dēls nopietni saslima, - šis teikums lika domāt, ka viņš tiešām runā par manu tēti. Nevar taču būt tik liela sakritība, - Tāpēc viņi izlēma pārvākties uz pilsētu. Kā jau nojaut, tad dzīvoju diezgan lielos laukus un ceļš uz slimnīca ir samērā tāls. Viņa dēla dzīvība varēja izdzist veicot šo attālumu, tāpēc Ēriks nevēlējās tā riskēt.

- Viņš noteikti ļoti mīlēja savu ģimeni, - prātoju.

- Ģimene viņam bija viss, - Gustavs piekrita, - Tieši tāpēc es nesaprotu kāpēc tu vēlies dzirdēt stāstu par tev svešu cilvēku. Viņš nevarētu būt tavs tēvs, jo viņš vienmēr ir bijis uzticīgs vīrs savai sievai, - viņš izklausījās tiešām pārliecināts, tāpēc es sāku jau šaubīties par to, ka tas ir Ēriks, kuru meklēju.

- Un ko viņš dara tagad? - varbūt es varētu nejauši viņu satikt, lai pārliecinātos, ka neesmu viņam nemaz līdzīga.

- Viņš joprojām dzīvo šajā pilsētā, - to dzirdot, manī viss sagriezās. Vai tiešām es tik strauji tuvojos atbildēm, kuras meklēju? Nevar taču būt, ka tas viss beigās būs tikai maldi, - Cik zinu, tad viņam pieder kāds veikaliņš. Pats gan neesmu tur nekad bijis, tāpēc pat īsti nezinu, ko viņš pārdod, - Gustavs atzinās, - Viņam piestāvētu kaut kāds krāmu tirdziņš. Viņam vienmēr paticis viss senlaicīgais.

Ēriks Kociņš. Vai salonam pretī esošā veikaliņa īpašnieka uzvārds ir Kociņš? Jo vairāk par to domāju, jo vairāk atcerējos. Ēriks taču nāca pie manis griezt matus, jo es viņam atgādināju sievieti no pagātnes. Vai viņš toreiz runāja par manu mammu? Nē, sakarību bija pārāk daudz, lai es tā kļūdītos. Es sapratu, kāpēc Gustavs šaubījās, ka tas ir vīrietis, kuru meklēju, bet es jutu, ka viņam nav taisnība. Šis Ēriks savā laikā ir krāpis savu sievu, bet mēs taču nevaram noliegt jūtas, ja tās plūst pārpārēm.

- Es laikam centīšos atrast kaut kādu informāciju internetā, - ierunājos, - Jo cik sapratu no tevis, tad mēs šobrīd nerunājam par vienu un to pašu Ēriku, - nebiju gatava paziņot Gustavam, ka iespējams viņš kļūdās savā draugā. Sākumā taču vajadzēja noskaidrot visus sīkumus, pirms apšaubu cilvēku, par kuru Gustavs bija tik pārliecināts.

- Vēlu tev veiksmi meklējumos, - Gustavs sirsnīgi novēlēja. Viņš noteikti nemanīja manas šaubas, un tas taču bija labi.

Pamanot, ka pulkstenis ir jau gandrīz pus astoņi, kļuvu steidzīgāka. Pirms darba vēlējos ieskriet dušā un atvadīties no Eduarda. Tā kā viņš nebija nācis mani meklēt, tātad viņš joprojām saldi gulēja un nemaz nejuta manu prombūtni.

- Iziešu paelpot svaigu gaisu, - Gustavs devās uz koridoru, lai saģērbtos.

- Tiksimies vēlāk, - smaidot atteicu, paejot viņam garām, lai pati ietu augšā uz bēniņiem pie sava puiša.

Kāpjot pa trepēm vēl nespēju izlemt vai sākumā doties uz dušu, vai pie Eduarda. Tad sapratu, ja pamodināšu Eduardu, tad dušā noteikti netikšu, tāpēc prātīgāk būtu sākumā nomazgāties un tad smaržīga varēšu sasveicināties ar savu dusošo skaistuli.

Mazgājoties nespēju nedomāt par Ēriku. Man tik ļoti gribējās aiziet līdz veikaliņam, ka iekšā viss dīdīja un nespēju pat dušā nostāvēt uz vietas. Man nepārtraukti bija jādomā par to vai tiešām viņš ir mans tēvs. Pats trakākais, ka viņš pat nenojauš par manu eksistenci. Mamma taču toreiz aizgāja neko nepaskaidrojot. Viņa devās prom, pat neļaujot tēvam uzzināt, ka gaida mani. Manī iekšā bija tik daudz emociju un tās visas bija pretrunīgas.

Ja es arī aiziešu līdz viņam, tad ko gan es teikšu? Sveiks, es esmu tava meita? Tas taču būtu smieklīgi. Lai gan Ēriks teica, ka viņš tagad ir viens, jo sieva nomira pirms pāris gadiem, viņam taču ir bērni. Es šaubos, ka viņi priecāsies par to, ka viņu tēvs ir mīlējis vēl kādu bez viņu mammas. Kurš gan priecātos uzzināt, ka esmu pierādījums neuzticībai. Vai es tiešām esmu gatava tik drīz cīnīties pret šādām emocijām? Vai es pati spētu to visu pārdzīvot?

Bet es taču drīkstu vienkārši aiziet un kaut ko nopirkt. Tā būtu iespēja atkal parunāt ar viņu. Man būtu iespēja mēģināt saprast, vai kaut nedaudz līdzinos viņam. Man taču kaut kā jānoskaidro tās sievietes vārds, kuru Ēriks kādreiz ir tik ļoti mīlējis.

- Vai kāds ir vannas istabā? - pārāk ilgi biju stāvējusi pie spoguļa, veroties savā attēlā, tā aizņemot šo svarīgo telpu no paša rīta.

- Es tūlīt nākšu, - atteicu. Pat īsti nesaklausīju balsi, tāpēc biju pārliecināta, ka tieši Alens vēlas tikt uz labierīcībām.

- Es labprāt būtu nomazgājis tavu muguriņu, - Eduards pat neļāva man iziet no vannas istabas. Tiklīdz es atslēdzu durvis, tā viņš strauji ielīda pie manis un aizslēdza aiz sevis durvis atkal ciet.

- Tev nemaz nenāk miegs? - pārsteigta jautāju, - Es tieši plānoju doties augšā, lai atvadītos pirms darba.

- Tas ir nežēlīgi, - Eduards ierunājās, - Es tik īsu brīdi esmu mājās un lielāko daļu no šī laika tev jābūt darbā, - puisis skumīgi secināja.

- Tāpēc to laiku, kad esmu mājās mums jāpavada lietderīgi, - centos uzmundrināt viņu.

- Tieši tāpēc tu nedrīksti lavīties prom no gultas, - viņš mīļi mani rāja, - Tavs pienākums bija mani pamodināt, - Eduards pamācīja.

- Šādu kļūdu es vairs neatkārtošu, - apsolīju, paceļoties pirkstgalos un piekļaujot savas lūpas viņējām.

- Mhm, - Eduards labpatikā nomurrāja.

- Man lēnām jātaisās, - negribīgi teicu, kad bijām uz brīdi atrāvušies.

- Es zinu, - Eduards saprata, ka nav nozīmes mani atrunāt, - Tu paspēji arī izlasīt kādu vēstuli? - viņš painteresējās, lai novērstu domas no tuvības.

- Ēriks Kociņš, - uzreiz atteicu, - Tā sauc manu tēvu, - piebildu.

- Ar šādu uzvārdu mūsu pilsētā arī ir pāris ģimenes, - negaidīju, ka Eduards man ko tādu paziņos.

- Tu personīgi arī kādu pazīsti? - painteresējos.

- Arī tu pazīsti, - viņš atteica.

- Jā, tavs vectēvs jau teica, ka veikala īpašnieks, kura bodīte atrodas pretī salonam, iespējams ir Kociņš, - biju pārliecināta, ka tieši par šo vīrieti runā arī Eduards.

- Patiesībā es domāju kādu citu, - puisis atteica, - Bet tev taisnība, - viņš piekrītoši pamāja, - Un viņu taču tieši tā arī sauc, - pēkšņi Eduards aptvēra, - Stefānijas vectēvu taču sauc tāpat kā tavu tēvu, - to pasakot, viņš apklusa. Mēs truli raudzījāmies viens uz otru, jo šobrīd vārdi vienkārši nenāca pār lūpām. To laikam varēja nosaukt par pamatīgu šoku.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Anastasija-69/697604