http://spoki.tvnet.lv/literatura/Anastasija-52/693710
- Labvakar, - ieejot virtuvē, visus pasveicināju. Man likās, ka Gustavs šodien jau būs devies pats uz savām mājām, tāpēc biju patīkami pārsteigta, ieraugot viņu sēžam pie ēdamgalda.
- Kur tad tu šodien tik ilgi kavējies? - Rūta painteresējās.
- Gara darba diena, - nopūšoties paskaidroju un apsēdos blakus Alenam, jo Rūta rosījās pa virtuvi. Šķiet, viņa tikko bija beigusi mazgāt traukus un nu kaut ko gatavoja.
- Iedod tak tam meitēnam kaut ko ēdamu, - Gustavs pamācīja meitu.
- Es jau gatavoju, - Rūta izskatījās dusmīga uz savu tēvu, tāpēc veltīju viņai jautājošu skatienu. Sieviete to uztvēra un nemanāmi noraidoši pagrozīja galvu, tā bez vārdiem norādot, ka uz šo jautājumu viņa atbildēs vēlāk.
Pēc tam iestājās klusums. Laikam visi visu jau bija izrunājuši pirms manas atnākšanas, un neviens nezināja, ko teikt.
- Ir vēls, - Gustavs pirmais pārtrauca klusumu, - Došos pie miera, - viņš lēnām piecēlās no savas vietas un devās prom. Viņa gaita bija nesteidzīga, likās viņam pat ir nedaudz grūti iet uz priekšu. Varbūt tas bija tāpēc, ka viņš pārāk ilgi bija sēdējis vienā pozā.
- Man arī rīt agrā maiņa, - Alens bija nākamais, kas piecēlās, - Gaidīšu tevi gultā, - viņš piegāja pie savas sievas, un mīļi viņu noskūpstīja uz vaiga, - Arlabunakti, Anastasija, - veltot man uzmundrinošu smaidu, vīrietis devās prom.
- Arlabunakti, - klusi atteicu, un pievērsos Rūtai.
Izskatījās, ka viņa knapi spēj savaldīt emocijas. Šķiet, es pat pamanīju asaras viņas acīs, tomēr neko neteicu, gaidot, kad viņa pati sāks runāt. Nevēlējos uzbāzties.
Rūta man pasniedza vakariņas. Es viņai neko nebiju lūgusi, tomēr viņa man šķīvī bija ielikusi ceptus kartupeļus, ar vistas gaļas mērci. Kā piedevas šim gardajam ēdienam bija biešu salāti. Man pat siekalas saskrēja mutē, tikai paskatoties uz to visu. Par smaržu vispār labāk nedomāju, tā vienkārši reibināja.
Uz brīdi pat aizmirsu par Rūtas bēdīgajām acīm. Es laikam tiešām biju izsalkusi, jo apēdot trešo daļu no visa, es beidzot atkal pacēlu skatienu uz augšu, novēršoties no kraukšķīgajiem kartupeļiem un vistas filejas gabaliņiem. Rūta skatījās uz mani un smaidīja. Skumjas bija noliktas malā, tagad es redzēju atkal vienmēr priecīgo sievieti.
- Izskatās, ka tu biji ļoti izsalkusi, - viņa teica, uztverot manu skatienu.
- Biju gan, - atzinos, - Un ēdiens ir vienkārši burvīgs, - piebildu.
- Man prieks, ka tev garšo, - Rūta atteica, - Krista tevi nenomoka? - viņa painteresējās.
- Nemaz, - ar pilnu muti atteicu. Gribēju vēl kaut ko piebilst, tomēr sākumā man vajadzēja norīt kumosus.
- Tu arī izskaties laimīga, - Rūta izteica savus novērojumus, - Nogurusi bet laimīga, - viņa pielaboja sacīto.
- Par tevi gan es tā nevaru pateikt, - nedroši teicu, - Lai gan tu smaidi, acīs tomēr redzamas skumjas. Vai kaut kas noticis? - jautāju.
- Pirms tu atnāci, es atkal sastrīdējos ar to tiepšu, - viņa noteikti runāja par Gustavu.
- Viņam viss kārtībā ar veselību? - viņš taču visu iepriekšējo nakti bija pavadījis slimnīcā, un varbūt ārsti atklājuši kaut ko nelāgu. Šī doma man likās biedējoša.
- Viņam jau ir gandrīz astoņdesmit, - Rūta nespēja noslēpt emocijas. Tiklīdz tika pieminēts tēvs, viņa uzvilkās, jo dusmojās, - Bet tāda sajūta, ka viņš to nesaprot, - sieviete paskaidroja, - Es nesaprotu, vai viņš tiešām domā, ka ir joprojām piecdesmit gadus jauns? - viņa to jautāja sev, ne man, tāpēc ļāvu viņai izrunāties, - Arī veselība, protams, vairs nav kā jaunam vīrietim.
- Analīzes nebija labas? - klusi ierunājos, baidoties, ka viņa pārtrauks savu stāstījumu.
- Dakteris teica, ka viņam ir tiešām labas analīzes, - Rūta atteica, - Vismaz ņemot vērā tēta vecumu, tās ir normas robežās, - viņa piebilda, - Tomēr, lai viņš pats justos labāk, tad profilaksei ārsts ieteica iziet desmit dienu kursu.
- Izklausās ļoti labi, - man tas likās prātīgs padoms.
- Tur jau tā lieta! - Rūta gandrīz vai spiedza, to sakot, - Bet vai tad to saprot arī tas spītīgais vīrietis? - jau atkal izskanēja jautājums, kas nebija adresēts man, jo uzreiz viņa arī atbildēja uz to, - Nē! Tētis vēlas jau rīt doties mājās, un tas esot viņa pēdējais vārds. Viņš netaisoties maksāt ārstam par to, kas viņam neesot nemaz vajadzīgs, - es ļoti labi izpratu sievietes bailes par tēta veselību, tāpēc vēlējos viņu atbalstīt.
- Varbūt Gustavs no rīta būs pārdomājis, - izteicu cerību.
- Viņš nekad nepārdomā, - Rūta smagi nopūšoties atteica, - Nekad, - viņa piebilda, - Es nesaprotu, vai viņš uzskata, ka tas būs vajadzīgs tikai tad, kad būs par vēlu!
Kā gan lai es palīdzu šajā situācijā? Es nevēlējos redzēt viņā tik lielu izmisumu. Es nevarēju doties pie Gustava, jo viņš nemaz neklausītos manī. Kas gan es biju šim cilvēkam? Es biju viņa meitas bērnības draudzenes meita. Jauniete, kura taču nebūtu tik gudra, lai mācītu gados vecāku kungu. Jau tagad zināju, ka nav vērts pat censties. Es varēju vienīgi turēt īkšķus, ar cerību, ka Gustavs tiešām pārdomās.
- Labi, viss! - Rūta izmocīja smaidu, - Tu noteikti esi nogurusi, un mana čīkstēšana tev nepalīdzēs, - viņa notrausa asaru, kas tomēr bija izlauzusies.
- Bet tev vajag izrunāties, - iebildu, - Un es ar prieku uzklausīšu visu, - atteicu.
- Man tiešām palika vieglāk, - viņa atzinās, - Bet nu pabeidz ēst un dodies gulēt. Alens noteikti nevar vairs mani sagaidīt, - viņa jau pagriezās, lai dotos prom.
- Tu esi ļoti labs cilvēks, - pieskrēju un samīļoju viņu, - Un Gustavs noteikti sapratīs, ka tev ir taisnība, - iedodot neveiklu buču uz vaiga, teicu.
- Bet tu nebeidz mani pārsteigt, - Rūta beidzot atkal patiesi pasmaidīja, - Saldus sapņus, - viņa novēlēja.
- Tev tāpat, - atteicu.
Paliekot atkal vienu, pabeidzu ēst savas vakariņas. Lai gan tās bija nedaudz atdzisušas, tas netraucēja man apēst pilnīgi visu.
Nomazgājot netīro šķīvi, izslēdzu lejas stāvā visas gaismas un devos uz otro stāvu. Beidzot es varēšu ieiet dušā. Sākumā domāju par vannu, tomēr pulkstenis bija piecpadsmit pāri desmitiem, un vannošanās prasītu vismaz stundu, bet tas būtu pārāk ilgi. Zināju, ka drīz man zvanīs Eduards, tāpēc nevēlējos kavēties mazgājoties.
Pēc dušas ietinos tikai dvielī, jo tīrās drēbes nebiju paņēmusi. Atgriežoties istabā, pamanīju Eduarda kreklu. Pieejot pie gultas, paņēmu to rokās un pieliku pie sejas. Dziļi ievelkot elpu, es sajutu viņa smaržu. Tā vairs nebija tik spēcīga kā vakar, bet pietiekami stipra, lai uz brīdi aizmirstos. Uz brīdi es atkal jutu viņa pieskārienus un glāstus. Lai sajustos vēl tuvāk viņam, nolēmu, ka šo nakti pavadīšu viņa kreklā.
Kad jau gatavojos ņemt telefonu, lai pati uzzvanītu Eduardam, tas sāka vibrēt. Uzreiz pacēlu.
- Tu lasi manas domas? - jautāju.
- Kāpēc tu tā saki? - Eduards vēlējās zināt.
- Tikko tieši iznācu no dušas un uzvilku tavu kreklu, - paskaidroju, - Tieši ņēmu telefonu, lai zvanītu tev.
- Ko tu darīji? - Eduards pārjautāja, laikam nedzirdēja visu ko teicu.
- Es tieši ņēmu telefonu… - atkārtoju pēdējo frāzi.
- Par dušu un telefonu es dzirdēju, - jutu, ka viņš smaida, - Bet ko tu uzvilki pēc dušas? - viņš taču nezināja, ka es to paņēmu. Bļāviens, nu kāpēc es vienmēr pasaku kaut ko lieku.
- Tavu kreklu, - kautrīgi atzinos.
- Kāpēc? - puisis vēlējās zināt.
- Tā es jūtos nedaudz tuvāk tev, - paskaidroju. Vaigi kļuva tikai sārtāki.
- Tā nav godīgi, - viņš nopietni teica.
- Kas nav godīgi? - biju nobijusies, jo es taču nevēlējos sadusmot viņu.
- Nākamreiz es paņemšu kādu tavu topiņu, - Eduards atteica, - Nav godīgi, ka tev vienai ir šādas privilēģijas, - viņš joprojām bija nopietns.
- Tu mani izbiedēji, - mīļi norāju viņu.
- Es ilgojos, - puisis čukstus teica, liekot jau atkal manai sirsniņai ietrīsēties.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Anastasija-54/694053
