local-stats-pixel

Anastasija (37)12

 597  0

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Anastasija-36/691432

Fotogrāfijā noteikti būs redzams mans pārsteigums, kurš parādījās brīdī, kad Eduarda rokas apvija manu augumu, jo es uzreiz nesapratu Linarda vārdus.

- Uzņemsim vēl vienu! - Linards ierosināja, - Tikai tagad visi četri apsēdīsimies dīvānā, - viņa izdomai nebija robežu, - Meitenes puišiem klēpī, - laikam kokteiļi darīja savu, jo man nebija iebildumu. Iespējams, man nebūtu iebildumu pat ja es nebūtu dzērusi, tomēr vairāk brīnījos par to, ka Eduards neiebilst drauga ierosinājumiem.

Ar katru dienu man bija arvien grūtāk pretoties šim nesaprotamajam valdzinājumam. Laikam tāpēc nespēju līdz galam atvērties Edijam, jo dziļi sirdī nebiju tikusi galā ar jūtām pret Eduardu. Vai man maz bija kādas jūtas pret viņu? Un ko tieši es jutu pret viņu? Vai viņa atturība bija tā, kas mani tik ļoti piesaista?

- Tu šodien labi smaržo, - tieši pirms otrās kopīgās fotogrāfijas uzņemšanas, Eduards iečukstēja man ausī šos vārdus. Viņš tos pateica tik klusi, ka dzirdēju tikai es.

- Ko? - tiklīdz nozibsnīja zibspuldze, pagriezos pret Eduardu.

- Es tikai pateicu to, ko domāju, - viņš ieskatījās manās acīs. Uz brīdi aizmirsu, ka telpā ir vēl kāds.

- Kāpēc tu tā pateici? - čukstu jautāju.

- Vēlējos, lai tu to zini, - ar katru vārdu viņš mulsināja mani arvien vairāk. Gribēju piecelties un palaist viņu, jo es taču joprojām atrados puiša klēpī.

- Tāpat ir labi, - viņš viegli uzlika savas rokas uz maniem gurniem, neļaujot doties man prom.

- Mēs neesam vieni, - nezināju, kāpēc to pieminēju, jo arī tad, ja mēs būtu divatā, es viņam neko tādu neļautu. Mēs pat nebūtu nonākuši šādā situācijā.

- Viņi sapratīs, - Eduards joprojām skatījās uz mani, tikai šoreiz viņa acu skatiens tika veltīts manām lūpām.

- Bet es neko nesaprotu, - manī viss sagriezās. Sirds ritms palielinājās un es sāku nedaudz drebināties. Pati vairs nesapratu, kas notiek ar manu ķermeni, - Atlaid mani lūdzu, - klusi, gandrīz nedzirdami teicu.

- Ja tu tā vēlies, - viņš neizskatījās apvainojies, drīzāk saprotošs.

- Palīdzēsi man uzjaukt vēl pa kokteilim meitenēm, - Linards uzrunāja draugu. Viņa balss mani atgrieza realitātē. Kāpēc viņi visu šo laiku bija klusējuši? Kautrīgi uzlūkoju draudzeni, bet viņa tikai muļķīgi smaidīja.

- Jā, protams, - Eduards bija jau atguvies un devās kopā ar Linardu uz virtuvi paņemt visu, kas nepieciešams.

- Kas tas bija? - Linda joprojām muļķīgi smaidot jautāja.

- Kad sapratīšu, tad pastāstīšu, - nopietni atteicu.

- Ko īsti tu nesaproti? - Linda neizpratnē jautāja.

- Viņš pats vēl nesen teica, ka nepatīku viņam, - paskaidroju, - Bet nu izturas pilnīgi pretēji, - atklāju savu mulsuma iemeslu.

- Tad viņš tev meloja, - draudzene izteica savas domas, - Pat Linarda acīs, kad tikko iepazināmies, neredzēju tādu kaisli un iekāri, kādu redzu Eduarda acīs, kad viņš skatās uz tevi, - Linda piebilda.

- Es negribu, lai tā ir tikai iekāre, - atzinos viņai, - Es gribētu, lai tas ir kaut kas vairāk, un tieši tāpēc es nedrīkstu ļauties viņa valdzinājumam, - stingri noteicu.

- Bet ja nu tā nav tikai iekāre? - Linda nelikās mierā. Viņai laikam ļoti patika Linarda klases biedrs, tāpēc draudzene neiebilstu, ja mēs būtu kopā.

- Parunāsim par kaut ko citu? - vainīgi uzlūkoju viņu.

- Bet pie šī temata mēs vēl atgriezīsimies, - Linda smejoties piedraudēja, jo istabā atgriezās Linards un Eduards.

- Jūs taču neaprunājāt mūs? - Linards smaidot jautāja.

- Tieši tāpat kā jūs neaprunājāt mūs, - Linda atteica.

- Tātad aprunājāt, - Linards smagi nopūšoties secināja, liekot man iesmieties.

- Kāds ir turpmākais plāns? - draudzene jautāja mums visiem.

- Vai tad tev vakars nav jau izplānots? - neticīgi uzlūkoju viņu.

- Lindai vienmēr viss ir saplānots, - Eduards piekrita man. Ja jau pat viņš to zināja, tātad Eduards bija bieži pavadījis laiku kopā ar viņiem abiem.

- Kādreiz es jūs visus noteikti pārsteigšu, jo nebūšu neko saplānojusi, - Linda jokojot piedraudēja.

- Skolotājas to vienkārši nemāk, - iebildu draudzenei.

Turpinājumā mēs spēlējām mēmo šovu, iejutāmies dažādu slavenību ādā un vienkārši labi pavadījām šo vakaru. Smiekli bija neatņemama tā sastāvdaļa.

Izdzerot trešo kokteiļa glāzi, sapratu, ka esmu noreibusi. Nebiju pieradusi pie alkohola tādā daudzumā. Lai gan kokteiļi tiešām nelikās stipri, tomēr tie panāca savu, un vienīgais, ko es vēlējos, bija doties mājās, lai neizdarītu vai nepateiktu ko tādu, ko no rīta nožēlotu, ja vispār atcerētos, ko esmu runājusi vai darījusi.

- Tu nedrīksti doties mājās! - Linda protestēja. Abi puiši bija aizgājuši uzpīpēt, tāpēc nedzirdēja mūsu sarunu.

- Es tiešām esmu noreibusi, - šķiet, pat mazliet šļupstēju, to sakot.

- Bet te ir tik forši, - draudzene iebilda, - Tu nedrīksti pamest mūs tagad, kad iet tik jautri, - viņa lūdzoši mani uzlūkoja.

- Mēs vēl bieži atkārtosim šādus vakarus, - apsolīju, - Un nākamreiz es apsolu tik ļoti nepiedzerties, - vainīgi piebildu.

- Labi, - Linda man piekrita, - Bet sagaidīsim puišus. Tu taču nedomā, ka laidīšu tevi mājās vienu, - viņa atteica.

- Es taču varu aiziet, - pārliecināta teicu.

- Nemaz nedomā! - draudzene uzstāja.

- Atkal mūs aprunājāt? - Linards pārtrauca mūsu sarunu.

- Anastasija vēlas doties mājās, - Linda pavēstīja puišiem.

- Viņi abi laikam ir sarunājuši, - puisis atteica, - Eduards ārā arī ieminējās, ka viņam esot laiks doties mājās.

- Priecājos, ka nebūs Anastasiju jāpalaiž vienu, - draudzene atzinās.

- Pie jums ir forši, bet mājās daudz labāk, - Eduards vilka jau virsū savu virsjaku.

- Pilnīgi piekrītu, - piebildu viņam, ļaujot, ka puisis palīdz man uzvilkt manu mētelīti.

- Rīt sazvanīsimies, - Linda uz atvadām teica.

- Noteikti, - pamāju, un apvaldīju žāvas, kas liecināja, ka esmu tiešām nogurusi.

Izejot ārā, aukstais gaiss iesitās man sejā. Tas bija atsvaidzinoši un tieši laikā.

- Pieturies pie manis, - Eduards laipni piedāvāja.

- Es pati varu paiet, - baidoties, ka sajūtot viņu sev pārāk tuvu blakus nespēšu izturēties normāli, nolēmu ieturēt distanci.

- Kā vēlies, - viņš paraustot plecus atteica.

Turpmāko ceļu gājām klusējot. Ar katru soli, ko spēru, sajutos daudz labāk, jo saltais gaiss palīdzēja atgūt saprātīgu domāšanu.

Nonākot pie mājas, Eduards uzmeklēja savas atslēgas, lai atslēgtu durvis, jo māja bija tumša. Tātad Rūta un Alens jau gulēja.

- Lūdzu, - viņš atvēra durvis, un palaida mani pa priekšu.

- Paldies, - paspraucos viņam garām un devos nolikt savu virsjaku. Kad pagriezos, lai dotos uz savu istabu, Eduards stāvēja man tieši pretī, un tik tuvu, ka nebija iespējams paiet viņam garām.

- Es vairs ilgāk tā nevaru, - viņš piesmakušā balsī iebilda un strauji mani noskūpstīja. Tiklīdz viņa lūpas pieskarās manējām, pār manu ķermeni pārskrēja tūkstoš skudriņu. Viņa lūpas bija tik kārdinošas, ka nespēju atrauties.

- Kuram gan te neguļas? - Alens mūs pieķēra brīdī, kad to vismazāk gaidījām. Bija grūti saprast, kurš jūtas neērtāk, viņš vai mēs.

- Es došos gulēt, - ātri atteicu, un gandrīz vai aizskrēju uz savu istabu.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Anastasija-38/691699

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 12

0/2000
Interesanti, interesanti. Tu man negribi klusi pačukstēt kas būs nākamajā daļā? Es nevienam neko neteikšu :D
 15  0 atbildēt

Zandaaaaa nemoki mūs, gibam vairāk :33

 10  0 atbildēt
Uzpriekšu Eduard :D
 8  0 atbildēt

Eduards labāks, tieši tā. :D

 6  0 atbildēt
/plati pasmaida/ paldies par vakara smaidu devu. Atcerējos to foršo sajūtu, ko aprakstiji.
 5  0 atbildēt

emotion

 4  0 atbildēt

Tik forsi nevaru sagaidit nakamo,ta ka atrak,ceru rit nebus veelu vakara?! :)

 2  0 atbildēt
viņš neizskatījās apvienojies, drīzāk saprotošs. - šķiet, ka apvienojies vietā biji domājusi apvainojies.
 3  1 atbildēt
Eduards ārā arī ieminējās, kaviņam esot laiks doties mājās. - un te tev atstarpe pazuda.
 3  1 atbildēt