Lija lietus. Atkal. Debesis bija apmākušās. Lai gan tās tādas bija jau kādu laiku. Nu jau aptuveni 357 gadus, 47 dienas, 3 stundas un 21 minūti. Ir pienācis mūsu ēras 2368.gada 9.novembris. Pulkstenis, ja šeit tāds būtu, sistu tieši 23:47. Apkārt vieni vienīgi grauzti, paliekas no vecās pasaules. Šajos 357 gados ir bijis daudz veco pasauļu, bet neviena nav bijusi spējīga izdzīvot. Gruveši tinās miglā, tāpat kā stāvi, kas gar tiem vilka savu dzīvību. Izdzīvot ir nācies grūti. Un ne visi ir spējuši BŪT dzīvi. Vai var to saukt par dzīvību, par dzīvi, kad vienīgais veids eksistencei ir citu nāve.
Bija 23. augusta vakars, kad pasauli pārņēma cilvēku radītā tumsa. Bet ne jau tā tumsa, kura radās mākslīgi no elektrības padeves trūkuma, bet gan tā, kura jau simtiem gadu bija mājojusi cilvēku sirdīs. Tā izlauzās visa vienlaicīgi, iekļaujot Zemi dūmakā, kas aizsedza skatu uz sauli. Liels burbulis, kas iekļāva mūsu zemi. Pelēks, melns, tukšs.
Cilvēks parādīja savu īsto dabu. Dzīvnieciski rēcieni, uzbrukumi, nāves. Mātes nogalināja savus bērnus, bērni vecākus, draugi draugus, ticīgie neticīgos, neticīgie ticīgos. Nebija nozīmes, kas tu esi. Galvenais izdzīvot un izdzīvojot iegūt pēc iespējas vairāk.
Tas bija prāta aptumsums, ko radījām savās dvēselēs mēs paši, nesaredzot, kas mums dots, gribot visu un dabūt to, lai kas notiktu. Viens otram kļuvām par draudu. Idiots teiktu tumsa uzvarēja, bet tā nebija. Cilvēka kāre pēc varas, spēka un naudas izpostīja pasauli. Mēs paši nogalinājām sevi un labo, kas bija palicis. Jo tumsa nekad neiznīcinātu labo, jo apzinās, ka bez gaismas nav tumsas, bez tumsas nav gaismas. Un, kad nav to abu, ir tukšums. Dzīvniecisks instinkts.
Tukšums. Tagad bija tukšums un naids, bez iemesla.
“Naids, lai izdzīvotu,” mēs sakām. Meli. Mūsu prāti atteicās pieņemt patiesību, iegalvojot sev melus. Tukšums un naids, dzīvnieciska kāre, iekāre. Necilvēcisks instinkts. Vienīgais, ko deva patiesā tumsa, kas palika no tās spēka, bija amuleti. Mazas lodītes, burbulīši. Tie parādīja tukšumu, kas mita tā nēsātājā. Cits nevarēja to redzēt. Mēs aptvērām, jo mazāk tajā mita kustība, jo tuvāk nāvei un tukšumam bijām. Un neviens nezināja, kas gaida mūs pēc tam, jo labā un ļaunā vairs nebija. Nebija Paradīzes un Elles.
Jau tik ilgu laiku esam bijuši egoisti. Un mēs atkal esam kļūdījušies. Ļaunums pastāvēja. Un tas nozīmēja, ka pastāvēja arī labais. Tas visu laiku bija mitis kaut kur dziļi zemē kopā ar mazu drumslu no labā. Un pirms 20 gadiem tieši šajā dienā un laikā piedzima bērns. Īpašs bērns. Meitene par kuras dzīvību zināja tikai daži. Bet neviens par cerību, ko tā nesa. To jau arī ieraudzīt nevarēja. Viņa bija tāda pati kā visi citi. Cietsirdīga, naida pilna, egoistiska ar pašlepnumu, bez ierobežojumiem un bailēm, ar instinktu nogalināt. Viņa bija izteikta. Vienīgais, kas padarīja viņu savādāku, bija vēsture. Viņa piedzima ar zināšanām par pagātni un tagadni. Bet to neviens nezināja arī tagad. Tas bija noslēpums, kuru Asja slēpa.
Asja nozīmēja “augšāmcelšanās”. Šo vārdu viņai deva māte. Iespējams pirmā sieviete, kas vēlēja labu savam bērnam. Un tieši tādēļ viņa mira. Viņa bija Nodevēja. Nodevējs – cilvēks (ja šīs būtnes var saukt par cilvēkiem), kurš atšķiras savā uzvedībā, izteiktajos vārdos, agresivitātē vai tās trūkumā no citiem līdzās pastāvošajiem. Amēlija uzdrošinājās pārkāpt nerakstītos tukšuma likumus un saņēma sodu. Vienīgais, kas saistīja māti un meitu bija izskats. Mātes tumši zilās acis un pelnu pelēkie mati bija pārdzimuši Asjā. Daudz gaišākā veidolā. Meitenes mati bija teju pati baltākā krāsa kāda redzēta un acis divi gaiši zili stikla kristāli. Tajās varēja redzēt atspulgu. Dzīvības, gaismas un arī tumsas atspulgu. Tēvu viņa nepazina. Neviens bērns nepazina savus tēvus. Tā tas bija. Un tā tam vajadzētu būt. Bet mēs mēdzam kļūdīties.
Kā jau teicu ir 9. novembris. Pulkstenis tūlīt sitīs 23:47. Asja stāvēja kraujas malā kā katrā savā dzimšanas dienā. Tā bija viņas tradīcija ieskatīties amuletā. Pārbaudīt cik ilgi dzīvos. Pagājušajā gadā tas bija bijis gandrīz tukšs. Viņa gaidīja savu likteni. Un tas bija nepareizi. Ja kāds uzzinās, ka viņa tam tic, ka viņa nav tāda kā citi arī iekšēji. Jauno meiteni gaida nāve. Šeit pat uz vietas. Viņas pārdomas par šo un citām pasaules ērām, par viņu, par māti un tēvu, likteni, kuru lēmis tumsas un gaismas apvienojums, iztraucēja. Asja satrūkās, nezinot ko gaidīt.
-Tu gribi mirt? – jautāja viņas partneris. Tagad to sauca tā – partnerība. Līgums par jaunu dzīvību. Lai radītu mantinieku bija jāslēdz līgums. Sauss un bezkaislīgs līgums. Līgums bez “mīlestības”. Viņu sauca Trūmens. Trūmens Kapote. Asjai nevajadzēja to zināt, bet viņa zināja. Viņš šķita savādāks, lai gan meitene to noliedza. Tā bija jau kopš brīža, kad saskārās viņu skatieni. Asja apmulsa toreiz, viss sāka griezties un trūka elpas. Sajūta bija neaprakstāma. Tā it kā viņa būtu dzīva. Pirmo reizi pa īstam ievilkusi elpu, atvērusi acis. Ļāvusi sisties sirdij. Trūmens to nenojauta. Un tā tam vajadzēja palikt.
-Kāpēc jautā? Vai gribi manu nāvi?
-Vispirms līgums. Tad nāve, - viņš bija lietišķs. Egoists, kas tāpat kā visi domāja par sevi. Viņa sejas izteiksme neizrādīja neko. Viņa zaļās, pārlieku zaļās, acis bija miglainas. Kā parasti.
-Vai tu kādreiz esi “mīlējis”, Trūmen? – Asja jautāja. Viņa lieliski apzinājās, kas viņu sagaida pēc tāda jautājuma. Viņas amulets, burbulis bija izdzisis. Labāk bija mirt no viņa rokas nekā no citu. Meitenei rūpēja. Asja nebija egoiste dvēselē.
-Kā tu zini manu vārdu? Kāpēc “mīlestība”? Vai tiešām vēlies mirt kā Nodevēja? Noteikti iedzimts... – Trūmens izskatījās sabiedēts. Viņš zināja, ko darīt, bet nespēja. Viņa bija savādāka. Viņš to visu laiku bija zinājis un noliedzis. Viņa vārdi bija sabiedējuši Asju. Viņa visa trīcēja bailēs.
-Kāpēc? – Trūmens nāca tuvāk. Uzstājīgi, asi, ātri. Viņš sagrāba Asjas roku savējā. Meitenei pār vaigu noritēja asara. Šķīsta, mirdzoša asara.
-Saki kāpēc tu gribi mirt? Atbildi nolādētā? – Asja skatījās viņam acīs. Viņa nespēja melot un izdvesa vienu vienīgu vārdu.
-Amule.. – viņa nepaspēja izteikt vārdu līdz galam, kad viņu lūpas saskārās. Trūmens bija tik maigs. Skūpstā viņš apskāva Asju, atlaida viņas roku. Pēkšņi viņai viss kļuva vienaldzīgs. Lai tikai šis mirklis turpinātos mūžīgi. Viņu amuleti iemirdzējās. Tie sāka laistīties visās pasaules krāsās. Mākoņi debesīs izklīda. Saule. Pirmo reizi viņu mūžā uzplaiksnīja saule. Debesīs iezīmējās varavīksne. Tik izteiktām krāsām kā nekas cits šai pasaulē. Beidza līt lietus.
-Es tevi mīlu Asja! Jau kopš brīža kad tevi ieraudzīju! – viņš teica beidzot skūpstīt meitenes lūpas, viņas dvēseli. Viņa apjauta, ka nebija bijusi vienīgā atšķirīgā. Viņas Trūmens bija šeit. Un nekas vairs viņus nešķirs. Nekad.
Viņi abi stāvēja kraujas malā un vērās pasaulē būdami viens otram. Uzvarot tukšumu. Skatam pavērās pļavas, meži, ezeri, kas atguva savu spozmi saules gaismā. Sāka ziedēt koki un cerības. No mežiem iznāca zvēri.
Mēs kļūdījāmies. Atkal. Tukšumu ir iespējams uzvarēt. Ar mīlestību, kas ītkā bija neiespējama, bet ir un bija, un būs. Cilvēkus apņēma emocijas. Sen aizmirstas jūtas. Tukšums un naids pazuda. Un parādījās tik daudz kā cita. Pasaule uzplauka un viņiem nācās mācīties visu no jauna. Arī Asjai un Trūmenam bija jāizprot jaunā pasaule.
Tā bija ticība laikam. Jaunam laikam. Pārmaiņām, kas mājoja ne tikai jauniešu sirdīs, bet arī citu cilvēku būtībās. Cerībai par mīlestību. Mīlestību, kas izpletās pa visu zemi kā liels krāsains burbulis.
Nav svarīgi kādam priekšmetam jūs ticat, kam jūs veltāt savas cerības. Pat ja tas ir amulets bezkrāsaina burbuļa formā. Galvenais ir cerēt un mīlēt, jo bez tā ir tikai tukšums un kripatiņa no labā un ļaunā. Un vienmēr paliek iespēja, ka tieši jūsu krāsainais dvēseles burbulis radīs burvestību. Burvestību ar nosaukumu “Mīlestība”.
