Amor vincit omnia. #31

Piedodiet, ka īsāka, bet vakarā būs garāka. :)


-Stefan, kur mēs ejam?- es
uztraucos, jo biju lielā nesaprašanā par notiekušo.
-Es pagājušajā vasarā strādāju šajā slimnīcā. Tagad parādīšu vietu kura tev noteikti tev ir jāredz. Ceru ka tu gribi redzēt 'manu īpašo vietu'.- slimnīca bija tumsā un mēs lavījāmies augšā pa ugunsdzēsēju kāpnēm.
-Labi, bet tad apsoli, ka tad kad es izveseļošos. Tu atnāksi uz manu slepeno vietu.- bijā pie jumta durvīm.
-Apsolu, bet tagad aizver acis.- es viņam vēl neuzticējos tāpēc uzreiz nevēru acis ciet.
-Es tev neuzticos, piedod.- es nespēju aizvērt savas acis.
-Nu lūdzu, uzticies man. Es tevi nepievilšu.- ar lielām bailēm es aizvēru acis. Dzirdēju kā viņš atver durvis, es ar uzmanīgiem soļiem devos uz priekšu. Es tik stipri turēju viņa roku, ka man likās kad viņam roka sāp.-Vari vērt vaļā.- Es atvēru acis. No šī jumta varēja redzēt visu Ņujorku. Kad palūkojos uz augšu zvaigžņu vairāk nebija, tās laikam bija paslēpušās aiz mākoņiem.
-Te ir tik skaisti.- piegāju pie pašas jumta malas un apsēdos. Man patika vērot pilsētu, bet ne ilgi, jo man tas likās skaisti um vienā ziņā skumji. -Te tiešām ir tik skaisti, bet varbūt ejam iekšā?
-Pagaidi. Tu saki ka te ir skaisti, bet gribi iet prom? Kapēc?- viņš nesaprašanā jautāja.
-Ir vairāki iemesli un vispārliecinošākais ir tas ka man sāp galva un turklāt man ir gultas režīms.- pateikusi šo es gāju uz durvīm un lejā pa kāpnēm uz savu palātu.
Man bija sakāpinātas emocijas šo visu notikumu pēc, tāpēc gribēju pabūt viena un cerēju ka Stefans man nesekos. Aizcirtu savas palātas durvis, ielīdu segā un gribēju aizmigt, bet nespēju, jo mani mocīja manas domas, kas nespēja atkāpties. Dzirdēju ka kāds klusām ielavās manā palātā un apsēžas krēslā.
-Stefan, tas esi tu?- jautāju, jo tumsā slikti redzēju.
-Jā,tas es.- viņš atbildēja.
-Ej lūdzu prom. Es tev neesmu nekāds mazais bērns, kas jaaprūpē un jāpieskata divdesmitčetras stundas diennaktī.-
-Es negribu iet prom. Man patīk būt ar tevi kopā.-
-Stefan, ej prom. Tu man atvainojies un es tev piedevu. Tavs uzdevums ir izpildīts vari iet prom.-
-Amand, es jau visu šo nedaru negadījuma pēc.-
-Stefan viss man apnika. Tur ir durvis ej prom. Tagad mana atveseļošanās ir atkarīga no manis nu manas ģimenes. Tu te neiederies.-
-Labi es eju, bet ja tev mani vajadzēs es tev vairs nebūšu.-
Stefans izgāja pa durvīm, biju atvieglota, jo tagad man svarīgāk likās atrisināt savas veselības problēmas un problēmas ģimenē. Domājot par to kas notiek ģimenē es lēnēm iemigu.
No rīta, kad es piecēlos pēc kāda brītiņa atnāca māsiņa un apskatīja sistēmu un iedeva zāles. Jutos drusku vainīga par to ko es sarunāju vakar Stefanam, bet viņam pašam vajadzēja zināt kurā brīdī mani atstāt vienu. Atkal, kāds atvēra palāras durvis, nodomāju ka tā atkal ir māsiņa, kas pārbaudīs manu sistēmu.
-Amand.-šo balsi es pazinu tas bija tētis.
-Tēt? Ko tu šeit dari? Vai tad tev nebija vienalga par manu veselības stāvokli?-
-Meitiņ, lūdzu uzklausi mani.-