Amanda #81

Rebeka turpināja:

R- Es tik ļoti šobrīd vēlos kaut Sāra nokristu pa trepēm un kautko salazstu.
A- Labi, labi nevajag jau pārspīlēt.

Tajā pašā mirklī varēja dzirdēt kā kautkas nokrīt un pēc tā sekoja kliedziens:

S- Ā ak Dievs mana kāja kāds isauciet ātro palīdzību ā sāpes ir neizturamas kāds palīdziet!
A- Woou!
R- Tā nu gan bija sakritība!
A- Labāk ejam uz ģērbtuvi pa otrām kāpnēm.
R- Ok.

Mēs nogājām uz ģērbtuvi pa otrajām trepēm. Saģērbāmies un gājām mājās:

A- Vai tev liekas ka tā bija sakritība?
R- Kas tad vel? Augstāko spēku iejaukšanās?
A- Labi tev taisnība tikai sakritība…

Mēs iegājām mājā nolikām mantas un pa taisno gājām uz virtuvi taisīt sev ēst. Kamēr Rebeka pieskatīja makaronus tik mēr es biju uzgājusi uz augšstāvu nolikt telefonu un tad es atcerējos par to kas vakar notika ar mani un pildspalvu. Man vajadzēja pārbaudīt vai tas ko es redzēju bija taisnība. Uzreiz kā es pieskāros viņas dienasgrāmatai man atkal sareiba galva un šoreiz es redzēju to kā Rebeka mani pieķer skatoties viņas dienasgrāmatā. Kad es atjēdzos man reiba galva, bet mazāk nekā ieprieķšējās reizēs. Vai es tagat protu paredzēt nākotni? Uzreiz kā es iedomājos par to Rebeka ienāca istabā. Tā pat kā vīzijā:

R- Tev atkal palika slikti?
A- Nē, šodien bija smaga diena, vēlējos mazliet atgulties.
R- Lai nu tā būtu nāc ēst jau gatavs.
A- Labi.

Mēs nogājām lejā, ieslēdzām televīzoru un sākām ēst makaronus. Mēs skatījāmies ziņas 17:00 kur bija tiešraide no Nacionālās operas un žurnāliste kāpa pa trepēm:

R- Būtu rēcīgi, ja viņa nokristu.
A- Jā, mazliet.

Tieši tajā brīdī žurnāliste arī nokrita, bet par laimi viņai nekas nopietns nekaitēja un viņa varēja turpināt savu stāstāmo, bet tas nebija svarīgi, bet svarīgi bija tas, vai tā atkal bija tikai sagadīšanās? Vai arī viņai ir kautkādas spējas? Vai arī man ir kautkādas spējas?