Amanda #50

Es no rīta pamodos un ieraudzīju, ka pulkstenis rādīja 07:30 skola sāksies pēc stundas. Man parasti vajadzēja daudz laika lai sagatavotos skolai. Es pamanīju, ka Rebekas nebija. Man likās, ka viņa jau ir gatava vai ir dušā, bet tā nebija neviens mājās nebija. Es nogāju uz apakšstāvu un ieraudzīju, ka pulkstenis kas stāvēja virs ledusskapja rādīja citu laiku. Es biju ļoti lielā neizpratnē kas te notiek? Sapratu, ka vajadzētu atrast savu telefonu un paskatīties cik tur ir pulkstenis, jo manam telefonam ir kods un neviens cits viņu nezin. Es uzgāju augšā un iegāju savā istabā. Sāku meklēt savu telefonu, bet tas nekur nebija man iestājās tāda kā maza panika. Paldies Dievam man kāds sāka zvanīt un es nebiju izslēgusi skaņu. Tā arī sekodama skaņai es nonācu līdz vannasistabai, bet es nevarēju saprast no kurienes nāk skaņa. Vienu brīdi tas beidza zvanīt un es jau nodomāju, ka tās ir beigas es neatradīšu telefonu. Man paveicās, jo man zvanīja kāds mērķtiecīgs cilvēks kurš nepārstāja zvanīt. Es beidzot atradu, tas atradās netīrās veļasgroza pašā apakšā. Kurš gan kautko tādu ir izdarījis un kāpēc? Uzreiz kā es paņēmu savu telefonu man sareiba galva un es redzēju tādu kā vīziju: es redzēju kā Rebeka tur noliek manu telefonu un kā viņa kautko stāsta tētim, es nokritu un biju lielā neizpratnē un man bija daudz jautājumu. Kas tiko notika? Kāpēc tas notika? Vai tas bija šis rīts? Vai esmu jukusi? Un vēl citi daudzi jautājumi man veljoprojām griezās galva un arī mazliet sāpēja, bet tas bija mazākais par ko man vajadzēja satraukties. Es nesapratu, kāpēc bija grūti kautko saprast un tas viss izklausījās tik dīvaini gandrīz neko nevarēja saprast, bet tomēr man galvā bija saprotams kas tur notika Rebeka tīšām noslēpa manu telefonu un laikam sameloja tētim par kautko. Varbūt tas ir tikai sapnis visticamākais, ka nav. Labi visticamākais, ka man tikai izlikās labāk atzvanīšu šim apķērīgajam zvanītājam. Pulkstenis bija 12:46, jā es zinu man patīk ilgi gulēt. Tā bija mamma kas par brīnumu viņa zvanīja 5 reizes man pat nelikās, ka es savu telefonu meklēju tik ilgi. Sāku zvanīt mammai un gaidīju kad viņa pacels, nebija ilgi jāgaida kad viņa to izdarīja:

M- Sveika kā jūties vai tev ir labāk viss kārtībā?
A- Čau viss kārtībā kāpēc mani šodien nepamodinājāt uz skolu?
M- Rebeka teica, ka tu slikti jūtoties visu nakti esot vēmusi.
A- Nopietni?! Nekas tāds nenotika.
M- Viņa tiešām meloja? Laikam nāksies piespriest sodu!
A- Labāko tu vēl neesi dzirdējusi!
M- Kas tad vel?
A- Visi pulksteņi izņemot to kas ir manā telefonā ir pārlikti uz citiem laikiem un mans telefons atradās netīrās veļasgroza apakšā, ja tu man nebūtu piezzvanījusi tad es nebūtu to atradusi!
M- Šausmas Rebeka saņems lielu sodu par to visu!
A- Ā un vēl…

Es nezināju vai stāstīt mammai par vannasistabā notikušo ar visu to vīziju. Es nolēmu nestāstīt, jo viņa vel padomātu, ka es esmu jukusi un ieliktu psihiatriskajā klīnikā. Tā vietā nolēmu kautko citu teikt:

M- Kas ir ?
A- Amm nu es domāju, ka viņai nevajadzētu likt nekādus sodus viņa jau tā jūtas slikti un viņa vienmēr ir uzskatījusi, ka es esmu vairāk mīlēta varu atdzīties reizēm man arī tā ir licies.
M- Nu labi pārliecināji man tūlīt sāksies konference atā!
A- Es parunāšu ar Rebeku kad viņa atgriezīsies no skolas atā!