Amanda #40

Šeit būs tāda īsāka daļiņa vēlējos uzrakstīt ceru ka patiks!

Iekāpām mašīnā un uzreiz sapratām, ka tētim nav bijusi pati labākā diena un nolēmām nejautāt, jo kad viņš ir dusmīgs labāk neuzbāsties ar jautājumiem. Tā nu 2 minūtes braucot mēs klusējām. Kad bijām atbraukuši mājās mūs tur jau sagaidīja mamma ar apskāvieniem:

M- Nu kā gāja sadraudzējāties ar kādiem bērniem?
R- Mam mēs neesam nekādā bērnudārzā lūdzu neizmanto to vārdu "sadraudzējāties".
M- Labi, labi, bet kā tad jums gāja?
A- Gāja ļoti labi uzzinājām kautko vairāk par klases kopējo izskatu, bet ar konkrētiem cilvēkiem tā dziļāk nesanāca iepazīties.
R- Nu vārdus visiem uzzinājām.
M- Tad jau labi! Nāciet ēst es jums pasūtīju sušī.
R- Kas tu pati nevarēji kautko pagatavot?
M- Tu zini, ka man jāstrādā, lai mums būtu nauda un būtu tev labi un tu dzīvotu laimīgi.
T- Eu nu beidzat dāmas man jau tā šodien bija gara un slikta diena.
A- Jā man jau galva sāk sāpēt!
R- Jums vienmēr galva sāp tikai no manīm!

To pateikusi Rebeka paņēma savus sušī un uzskrēja augšstāvā raudādama. Aizmirsu piebilst es ar māsu piedzimām mammai kad viņai bija 19 gadu un tētim 20. Viņi abi nāca no diezgan turīgām ģimenēm un viņiem svarīga bija izglītība tādēļ viņi ņēma 2 aukles. Vienu no rīta līdz pusdienslaikam un otru no pisdienslaika līdz vakaram . Neviens no vecvecākiem nevēlējās mūs ņemt un tas man lika justie slikti pat 5 gadu vecumā. Es jūtos slikti pat šajā vecumā, jo vecāk parasti darbu beidz pulksten 22:00 un tik pulkstens ir tagat. Es protams arī saprotu vecākus viņi ceņšas mūsu labā :

A- Es nu iešu aukšā.
M- Arlabunakti! Tētis jūs no rīta pamodinās un aizvedīs uz skolu.
A- Arlabunakti.

Es uzgāju augšā un sāku sarunāties ar Rebeku:
A- Kāpēc tu esi tik nejauka pret mammu?
R- Drīzāk kāpēc viņa ir tik nejauka pret mani?
A- Nesāc! Tu zini, ka viņa grib, lai mums ir labi.
R- Arlabunakti!
A- Mūs rīt no rīta pamodinās un aizvedīs uz skolu tētis.
R- Kā vienmēr.
A- Arlabunakti!

Tā nu mēs nolēmām iet gulēt ar nepārāk labiem garastāvokļiem…