"Alušta, ko tu dari! Darba laikā nedrīkst lasīt žurnālus!" „KvaDes” zālē atskanēja
sašutis sauciens. Tas piederēja Daigai, vecākajai kasierei.
Alušta nopūtās un nolaida žurnālu. Tiklīdz viņa to bija izdarījusi, Daiga ieraudzīja uz kases nolikto pusapēsto „Snickers” batoniņu.
"Tu pie kases arī ēd?!"
Alušta pabāza šokolādi zem kases, tad piecēlās un nolika žurnālu atpakaļ stendā.
"Alušta, cik reižu man tev jāsaka, ka pie kasēm neko tādu nedrīkst darīt! Darba laikā nedrīkst vīlēt nagus, pļāpāt ar citām kasierēm, runāt pa telefonu vai flirtēt ar apsargiem! Tu pārstāvi veikalu! Kāds ir „KvaDes” likums numur viens?"
"Pircējs ir vissvarīgākais," Alušta garlaikoti noteica. "Un mums jādara viss, lai pircējam radītu patīkamu vidi."
"Tieši tādēļ, pat ja zālē neviena nav, nedrīkst darīt neko tādu, kas pircējam liktu justies kā prastā bodē!"
"Bet zālē patiešām neviena nav! Turklāt man šobrīd nav nekā cita ko darīt. Našķu stendu es jau piekārtoju."
"Tad notīri kases lentu," Daiga teica, dodoties prom. Viņa bija nolēmusi pārbaudīt visu zāli. Nebija nekāds noslēpums, ka fasētāji kopā ar apkopējiem darba laikā bieži vien spēlēja kārtis un fasējot preces veikalam nereti iefasēja kaut ko arī sev līdzņemšanai.
"Jau notīrīju. Ja notīrīšu vēl vienu reizi, varēšu tajā spoguļoties!"
Kad Daiga bija aizgājusi, Alušta papurināja galvu un demonstratīvi sabruka uz kases lentas.
"Sviests," viņa teica savai kolēģei Inai. "Un, starp citu, es pie kases tikai ēdu un lasu žurnālus. Es nevīlēju nagus, nerunāju pa telefonu un es neflirtēju ar apsargiem!"
Ina pasmaidīja.
"Atkal iekriti. Tu laikam pat nedomā mainīties?"
"Priekš kam? Zālē neviena nav. Punkts. Kad parādīsies, tad arī strādāšu," Alušta pārliecinātā balsī noteica.
"Ir jau parādījušies," Ina teica un norādīja uz durvīm.
Patiešām, veikalā bija ienākuši vairāki cilvēki. Alušta pazina viņus visus, jo šie cilvēki „KvaDē” iegriezās regulāri. Tur bija sieviete, kura vienmēr paņēma lielos iepirkumu ratus, lai gan nekad nepirka neko citu kā vien pāris biezpiena sieriņus „Kārums”; vietējie japāņu roka un Visual Key fani ar atbilstošām frizūrām un grimu – viņi parasti nāca pakaļ suši sastāvdaļām; kāds vietējais alkāns, kurš jau bija paspējis izrikšot cauri pusveikalam un paņemt divlitrīgo alus pudeli; jauns pāris ar savu apmēram gadu veco mazuli; un vēl tur bija Tantiņa. Tantiņa bija īpašs gadījums. Viņu „KvaDē” pazina pilnīgi visi. Tantiņai pēc izskata varēja dot apmēram 80 gadus. Viņa bija sīka auguma, kalsna un savam vecumam ārkārtīgi žiperīga un runātīga. Tantiņa labprāt parunājās ar pārdevējiem un kasierēm – viņai patika apspriest gan dažādu pārtikas produktu sastāvu, gan politiku un laikapstākļus. Tantiņa bija drusku ekscentriska, bet tīri forša, tādēļ kvadenieki pievēra acis uz viņas paradumu iepirkumus likt nevis veikala grozā, bet gan savā auduma somā. Pie kases Tantiņa tos izkrāmēja uz letes, samaksāja un tūdaļ iekrāmēja atpakaļ.
Alušta saberzēja rokas.
"Izskatās, ka neesam šodien velti atnākušas uz darbu. Nez, ko tantuks šoreiz nostrādās?"
Ina neko neatbildēja, tikai pasmīnēja.
Izskatījās, ka Tantiņa šodien ilgi neuzkavēsies – viņa paņēma pienu, biezpienu un maizi, ielika visu savā iepirkumu somā un devās uz kasēm.
"Sveikas, meitenes! Kā sokas darbā?" Tantiņa jautāja.
"Labi," Ina un Alušta reizē pateica.
Tantiņa izlika visus pirkumus uz Aluštas kases lentas (uz kuras patiešām gandrīz bija iespējams redzēt savu spoguļattēlu) un sāka meklēt maku.
"Kopā lats un piecdesmit seši santīmi," Alušta teica.
Tantiņa samaksāja un, kamēr viņa lika maku atpakaļ somā, Alušta pamanīja, ka biezpiena paciņa sākusi nedaudz pilēt. Viņa pastiepās pēc mazā plastmasas maisiņa, kas tagad lielveikalos bija kļuvis par īstu ekstru, un pasniedza no Tantiņai.
"Ņemiet, būs kur ielikt biezpienu, lai nepil."
Tantiņa paņēma maisiņu un ar interesi to aplūkoja – tā, it kā iepriekš nekad dzīvē neko tādu nebūtu redzējusi. Viņa pačamdīja maisiņu un tad domīgi noteica:
"Interesants materiāls. Ziniet, tik labu mantu vajadzētu taupīt prezervatīviem."
Inai atkārās žoklis un pat Alušta uz brīdi palika mēma.
"Jā, jā, man jau ir astoņdesmit gadu, bet krāsniņa joprojām kuras. Žēl, ka tuvumā nav neviena apmēram mana vecuma vīrieša."
Alušta jau bija atguvusies, bet Ina, gluži pretēji, nosarka.
"Žēl, ka tā. Vai esat mēģinājusi iepazīties ar kādu, kam ir sešdesmit pieci?" Alušta pajautāja.
"Esmu. Bet tad man jāmelo par savu vecumu. Eh," Tantiņa nopūtās. "Nu nav pasaulē taisnības. Sievietei interese par vīriešiem nepāriet nekad, bet viņu interese par sievieti gan pāriet. Nu, labi, meitenes, man tagad jāiet. Ziniet, varu jums pateikt vienu – kamēr vēl esat jaunas un skaistas, baudiet dzīvi uz pilnu klapi. Dzīvot mierā un vientulībā varēsiet vecumdienās."
Kad Tantiņa bija izgājusi no veikala, Ina izstomīja:
"Jā... Kaut ko tādu es no viņas negaidīju."
"Tantuks rullē," Alušta teica.
Kristīne Čeirāne (c) 2010
Nākamā epizode - 10.11.
