Atgriezušies no Krimas draugi saprata, ka viņu brīvdienu noskaņojums nav beidzies un gribētos aizbraukt vēl kaut kur. Gvido piedāvāja doties „Roko Naktys” festivālu Lietuvā, pievilinot draugus ar labu atmosfēru, skaistu festivāla norises vietu un to, ka nekur tālu nav jābrauc.
Atpakaļceļā no Krimas septiņniekam bija radusies alerģija pret gariem pārbraucieniem – autobuss bija galīgi pārpildīts, gaisa kondicionieris – salūzis, bet priekšā bija trīsdesmit stundas ceļa.
Jau nokļūšana līdz autobusam Simferopole-Rīga bija vesels piedzīvojums. Autobuss devās uz Rīgu deviņos no rīta, kas nozīmēja, ka Alušta bija jāpamet jau pusastoņos vai pat nedaudz agrāk. Mikriņi vēl nekursēja un Aluštas pilsētas trolejbusu depo bija iespējams nokļūt tikai ar personīgo kāju palīdzību. Tā kā ceļš gar jūras krastu aizņēma vismaz divas stundas, turklāt šoreiz bija jānes arī mantas, draugi, drošs paliek drošs, uzlika modinātāju uz pieciem no rīta.
Pametot „Jautrā namiņa” teritoriju, pludmales bārā „Pie kurmja” joprojām esošie viesi (kuri ap šo laiku jau sāka izskatīties saguruši) novēlēja draugiem veiksmīgu ceļu un aicināja nākamvasar atgriezties. Tas nekas, ka viņi „Septiņus musketierus” nemaz nepazina.
Aluštas pilsētā, pa ceļam uz depo, viņi nejauši nostopēja trolejbusu Alušta-Simferopole. Patiesībā Alise pacēla īkšķi tikai joka pēc, neviens nebija gaidījis, ka trolejbuss patiešām apstāsies.
Trolejbusā septiņnieks varēja izklaidēties, vērojot kādu kompāniju. Vispirms viņi trolejbusā ieturēja vieglas brokastis, pēc tad izmeta izmantotos vienreizlietojamos traukus pa transportlīdzekļa logu, tad noslaucīja rokas trolejbusa aizskaros un devās gulēt, miegā nemitīgi grozoties un ar savām ekstremitātēm aizšķērsojot eju.
Tuvojoties Simferopolei draugi saprata, ka neviens no viņiem neatceras, kur tieši jākāpj ārā. Paļaujoties uz intuīciju un pasažieru aptuvenajām norādēm, viņiem izdevās izkāpt pareizajā pieturā. Drīz vien ieradās autobuss un nogādāja musketierus Rīgā.
Gvido piedāvājums atrada dzirdīgas ausis un jau pēc divām dienām draugi atradās Zarasu pilsētā Lietuvā, kurā nez kuro gadu pēc kārtas notika festivāls „Roko Naktys”.
"Oho!" Alise iesaucās, ieiedama festivāla teritorijā. "Šī vieta ir vienkārši kolosāla!"
Pārējie nevarēja nepiekrist. Festivāls notika Zarasu salā, kas ikdienā bija brīvdabas atpūtai paredzēta teritorija. Pa kreisi no viņiem atradās peldvieta, no kuras pavērās skaists skats uz daļu pilsētas. Aiz peldvietas atradās sporta laukums. Tālumā bija redzams kaut kas līdzīgs mini-mežam un starp kokiem vīdēja neskaitāmas teltis.
Draugi devās pameklēt kādu brīvu vietiņu starp kokiem, kur uzsliet savas teltis. Tikusi galā ar savējo, Alušta ielīda tajā iekšā, savukārt draugi sāka nepacietībā berzēt plaukstas. Viņi zināja, ka Alušta grasās pārģērbties. Festivālā viņa ieradās savā Krimas uniformā – cementpelēkā blūzē, minisvārkos un rozā ked-zābakos, bet līdzi viņa bija paņēmusi palielu mugursomu, kuras saturu neviens nebija redzējis.
Kad Alušta izlīda no telts, Evai, Lailai un Ģirtam pārsteigumā atkārās žoklis.
"Es taču teicu," Alise apmierināti smaidīja.
"Cik esam tev parādā?" Gvido jautāja.
"Divdesmit. Katrs."
Vēl atrodoties Rīgā viņi bija noslēguši derības par to, kādās drēbēs Alušta pārvietosies pa festivālu. Draugi atdarīja makus un pasniedza Alisei banknotes. Viņas uzvara derībās patiesībā nebija nekas pārsteidzošs – Alise pazina Aluštu kopš 6. klases.
Alušta stāvēja viņu acu priekšā, tērpusies melnā topiņā, ādas minisvārkos un ādas žaketē. Kājās viņai bija smagi šņorzābaki. Vidusskolas laikā šāds viņas ietērps nevienu nepārsteidza – Alušta tāda staigāja visu laiku. Astoņpadsmit gadu vecumā viņa izdomāja, ka vēlas izskatīties sievišķīgāk un nomainīja šņorzābakus pret augstpapēžu zābakiem, savukārt ādas minisvārkus – pret svārkiem ar volāniem.
Arī Gvido un Ivo nelikās pārāk pārsteigti – viņi bija pabeiguši to pašu vidusskolu, kuru Alušta un Alise. Vienīgie, kuri nekad Aluštu nebija redzējuši tik roķīgā paskatā, bija Eva, Laila un Ģirts.
"Vēl tikai ādas naģene, apaļās saulesbrilles, cīga zobos un būtu toč kā videnē," Alise teica.
Alušta pasmīnēja, izbaudot sev pievērstos skatienus.
"Naģeni atstāju pie mammas, saulenes saplēsu, bet smēķēšanu atmetu deviņpadsmit gadu vecumā."
"Klau, kā tas nākas, ka tu, būdama veģetāriete, nēsā ādas?" Eva painteresējās.
"Nu, pirmkārt, par veģetārieti es kļuvu jau pēc tam, kad biju dabūjusi šīs drēbes, otrkārt, zvēri, no kurām tās gatavotas, bija miruši jau sen. Es nodomāju – kāpēc gan mest laukā labas mantas?"
"Mjā... Tādiem argumentiem nav, ko likt pretī..."
"Es minēšu - viņas mīļākais GunsN’Roses dalībnieks ir Izijs Stradlins?" Laila jautāja.
"Aha. Nebija grūti uzminēt, vai ne?" Alise teica.
Nākamajā dienā draugi nolēma apskatīt Zarasu pilsētu. Viņi stāvēja pie pilsētas kartes, meklējot vietas, kuras vēlētos apmeklēt.
"Es ierosinu vispirms apmeklēt veikalu un tad izdomāt, kurp iesim," Ģirts piedāvāja.
"Laba doma. Esmu par," Alušta teica.
Arī pārējie nolēma, ka derētu aiziet pakaļ kādai ledustējai un saldējumam. Bruņojušies ar atspirdzinājumiem, viņi iznāca laukā no veikala un apstājās uz ielas stūra, mēģinot izlemt, kādā virzienā doties.
Pēkšņi viņiem pienāca klāt kāds jauns gotu pāris – puisis un meitene.
"Atvainojiet, vai jūs nepateiktu, kur šeit atrodas kapsēta?"
No negaidītā jautājuma Ģirts gandrīz aizrijās ar savu ledustēju.
"Hmm... Mēs pirms brīža skatījāmies pilsētas kartē. Ja nemaldos, tad bija jāiet taisni, tad pie baznīcas pa kreisi, tad ielas beigās pa labi un tad atkal taisni. Nu, kaut kā tā... Bet labāk paši paskatieties kartē," Alušta teica.
"Paldies."
Pāris aizgāja. Alise nolūkojās viņiem pakaļ, rūpīgi nopētot katru viņu apģērbu detaļu.
"Kā! Man! Patīk! Goti!" viņa iesaucās.
"Pie kā mēs palikām? Kurp dosimies?" Alušta jautāja.
"Tā kapsēta izklausījās... eksotiski. Varbūt aizejam uz turieni?" Ģirts jautāja.
Doma par kapsētas apmeklēšanu iepatikās visiem. Drošības pēc vēlreiz aplūkojuši pilsētas karti, draugi devās turp.
"Ko es redzu," Alise sacīja, kad viņi atradās pāris metrus no kapsētas ieejas. "Mūsu pārītis. Lūk, tur uz soliņa."
Pārējie paskatījās viņas norādītajā virzienā. Patiešām, uz soliņa blakus kādai kapavietai sēdēja iepriekš satiktais pāris.
"Viņi izskatās tik mīļi!" Alise neslēpa savu sajūsmu.
"Gotiskā romantika," Alušta piebilda.
Kapsēta bija diezgan liela, tādēļ draugi nolēma ilgi neuzkavēties. Izmetuši pāris līkumus, viņi devās atpakaļ uz pilsētu.
"Varētu aiziet līdz mazajai skatuvei," Alušta teica, kad draugi bija atgriezušies festivāla norises vietā un izlīduši no savām teltīm, gatavi vakara cēlienam.
"Varēt jau varētu, tikai skaties vai tevi vairs laidīs tai tuvumā," Ģirts sacīja un skaļi iesmējās. Pārējie viņam pievienojās.
Ģirta aizrādījums bija atgādinājums par Aluštas šārīta izdarībām. Tā kā viņa uzskatīja, ka sievietei ir jāpaliek sievietei jebkuros apstākļos, Alušta bija paņēmusi līdzi savas lokšķēres. Arī Krimā viņa bija rīkojusies tāpat un, kamēr citi izmantoja āra virtuvē esošās rozetes, lai uzlādētu mobilos telefonus, Alušta katru rītu piedāvāja šovu „manu matu ieveidošana”.
Tā kā šeit nekā tamlīdzīga nebija, Aluštai radās ģeniālā doma uzlīst uz mazās skatuves (uz lielās bija pārāk grūti uzrāpties) un pieslēgt savu matu veidojamo tur. Protams, viņu pieķēra un pārcēla pāri nožogojumam, lūdzot nekad vairs tā nedarīt.
"Hei, kas tad tas? Karaoke!" Alušta sajūsmināti iesaucās un metās karaokes skatuves virzienā.
"Viņa dziedās, vai ne?" Ģirts jautāja.
"Tā izskatās," Alise atbildēja.
"Tātad mazās skatuves apmeklēšana uz laiku tiek atlikta," Eva konstatēja.
Draugi apsēdās zālē un ērti iekārtojās, gaidot, ko gan Alušta liks priekšā. Vēl dažus mirkļus atpakaļ neviens pat nenojauta, ka Aluštai patīka karaoke.
Atskanēja pazīstama melodija un uzraksts uz lielā televizora ekrāna vēstīja „GunsN’Roses „Sweet Child O’ Mine””.
Intro beidzās un ekrānā parādījās dziesmas vārdi. Aluštas dziedāšana pārsteidza visus. Viņas balss bija kā radīta GNR dziesmām. Alušta nemaz neskatījās ekrānā, dziesmas vārdus viņa zināja no galvas.
"Johaidī!" Eva noelsās. "Kas to būtu domājis, ka viņai ir TĀDA balss!"
"Tai meitenei ir sasodīts talants!" Ivo iesaucās.
"Jā... kopš videnes laikiem viņa vokālajā ziņā ir pamatīgi progresējusi..." Alise pārsteigta teica.
Aluštas balss atstāja vaļēju muti daudzus klātesošos. Viņi saspicēja ausis, gaidot kā Alušta tika galā ar otro pantu. Melodija bija veidota savādāk nekā pirmajā pantā un, to aizmirstot, viegli varēja iebraukt auzās.
Alušta lieliski tika galā arī ar to. Kad dziesma bija beigusies, viņa saņēma skaļus aplausus.
"Šķiet, lietuviešiem šī grupa ir tas pats, kas mums Līvi," Alušta teica.
Uz lielās skatuves uzstājās grupa SBS. Tekstus septiņnieks nesaprata, taču uzstāšanās viņiem patika. Pašlaik SBS izpildīja dziesmu „Tik menulio šviesa” un lietuviešiem tā laikam bija viena no roka himnām. Publika skaļi dziedāja līdzi, cēlās kājās (lielā skatuve bija estrādes tipa), vicināja karogus un aizdedza šķiltavas. Visu apkārtni piepildīja kolosāla pozitīvā enerģija. Un vakars vēl bija tikai sācies...
Kristīne Čeirāne (c) 2010
Nākamā un Spokos pēdējā epizode - 17.11.
