"Tu domā par viņu, vai ne?" Alise jautāja. Brīžos, kad Aluštas skatiens aizklīda tālumā un tajā parādījās skumjas un nepiepildāmas ilgas, iemesls varēja būt tikai viens.
Alušta pamāja.
"Septītais aprīlis... Pagājuši jau sešpadsmit gadi, bet man viņa joprojām tik ļoti pietrūkst..."
Runa bija par Aluštas tēvu. 1994. gada 7. aprīlī Valērijs Aurisjans gāja bojā autoavārijā. Tolaik viņš strādāja kādā firmā amatā, kas pēc šodienas standartiem būtu dēvējams par „menedžeri”, un ar dienesta auto bija ceļā uz citu firmu. Kādā krustojumā „Kamaz” vadītājs bija ignorējis zīmi „Dodiet ceļu” un ietriecās Valērija mašīnā. Sadursme bija tik spēcīga, ka no mašīnas pāri palika vien lūžņu čupa.
Aluštai bija tikai astoņi gadi, kad viņa zaudēja tēvu un šo notikumu viņa pārdzīvoja ļoti ilgi. Vēl desmit gadus pēc tā Alušta sarunās pati nekad nepieminēja tēvu. Ja kāds jautāja, Alušta tikai atbildēja, ka viņš traģiski gājis bojā un no viņas nebija iespējams izdabūt ko vairāk.
Tikai pēdējos gados viņa bija sākusi par to runāt un ļāvusi ieskatīties savā ģimenes dzīvē un tēva personībā. Valērijs Aurisjans bija inženieris, kurš 1980. gadā bija atsūtīts uz Latviju no Armēnijas. Tobrīd viņam bija nedaudz pāri divdesmit. Darbā viņš satika Īrisu, Aluštas mammu, abi sagāja kopā, apprecējās, 1982. gada pavasarī piedzima viņu pirmdzimtais, dēls Alvils, un Valērijs pieņēma lēmumu palikt Latvijā. Tas nebija viegls lēmums, tomēr viņš uzskatīja, ka viņam būs vieglāk iejusties šeit nekā viņa ģimenei Armēnijā. Valērijs iemācījās latviešu valodu un savu turpmāko dzīvi saistīja ar Latviju.
Alušta tēvu dievināja – ģimene viņam dzīvē bija vissvarīgākais. Nepilnus trīspadsmit gadus pēc kāzām viņš joprojām nēsāja Aluštas mammu uz rokām. Viņš atrada laiku bērniem pat tad, ja jutās noguris un nekad neiemainīja laiku ko varētu viņiem veltīt pret zvilnēšanu televizora priekšā. Hokeja un futbola spēļu translācijas laikā Aluštai un Alvilam gan nācās samierināties ar mazāku uzmanību, lai gan Valērijs pamanījās sekot līdzi abiem: gan spēlei, gan savu bērnu rotaļām.
Tēva nāve visu mainīja. Kā vēlāk izteicās Aluštas mamma, tas bija tā „it kā iepriekš visu laiku būtu spīdējusi saule, bet tad pēkšņi tu saproti, ka stāvi lietū.” Īrisa attapās pasaulē, kurā mainījies bija itin viss, ar diviem maziem bērniem pie rokas un neziņu kā dzīvot tālāk – Valērijs bija bijis ģimenes balsts un tagad viņa vairs nebija. Turpmākie pāris gadi bija drūmi – Īrisai nācās strādāt divos vai trijos darbos vienlaikus, bet ienākumi bija pieticīgi. Alušta un viņas brālis uzauga trūkumā. Deviņdesmito gadu beigās Īrisa nolēma izmēģināt laimi tirdzniecībā un devās uz Viļņas un Belostokas tirgiem iepirkt preces, kuras pēc tam pārdeva Centrāltirgū. Īrisa atklāja, ka jaunā nodarbe viņai gan patīk, gan padodas un nolēma pievērsties biznesam nopietnāk. 2000. gadā viņa aizņēmās naudu un atvēra savu pārtikas veikaliņu. Pirmais gads tika aizvadīts mīnusos vai pa nullēm, bet vēlāk veikals sāka nest peļņu. Tas izrādījās sākums – Īrisa „saslima” ar uzņēmējdarbību un pēdējos desmit gadus strādāja vairs tikai savā labā.
"Mums visiem viņa pietrūkst – man, mammai, Alvilam... Tikai mēs reti kad par to runājam... Tēta aiziešana atstāja tādu tukšumu, ka pat negribas apzināties, cik liels tas ir..."
"Tava mamma vairs ne ar vienu nav bijusi kopā?" Alise jautāja.
"Viņai bija kaut kādas attiecības, bet tā nopietni... ne ar vienu. Un ne ar vienu no viņiem viņa nedzīvoja kopā – mamma negribēja, lai mums būtu patēvs. Nē, patiesībā, mēs ar Alvilu negribējām, lai mums būtu patēvs," Alušta viegli pasmaidīja. "Mamma teica, ka tādu mīlestību, savstarpējo sapratni un cieņu, kāda viņai bija attiecībās ar manu tēvu, iespējams piedzīvot tikai reizi mūžā."
Alušta apklusa un arī Alise vairs neko neteica. Nākamajā brīdī Alušta jau bija pielēkusi kājās no soliņa un ierunājās pavisam citā balsī:
"Klau, mēs taču atnācām uz šejieni barot pīles. Pietiks sēdēt!"
Negaidot atbildi, viņa sāka soļot upītes virzienā. Alušta bija atbraukusi ciemos pie Alises, kura dzīvoja Āgenskalnā un abas bija devušās uz Arkādijas parku. Alisei neatlika nekas cits kā sekot - viņa zināja, ka vairāk Alušta par šo tēmu nerunās. Atklātības mirkļi viņai vienmēr pārgāja tikpat pēkšņi kā bija sākušies.
Kristīne Čeirāne (c) 2010
Nākamā epizode - 04.11.
