Bija saulaina pavasara diena un Alušta atradās darbā. Jā, jā, neskatoties uz savu aktīvo sociālo dzīvi, Aluštai bija arī darbs – viņa strādāja par kasieri lielveikalā „KvaDe”. Tas bija dīvains veidojums ar moto „Labākās preces par labākajām cenām” (tāds kā latviešu „Walmart”), kurā 70 % kapitāla piederēja vietējiem, bet atlikušie 30 % - skandināvu uzņēmējiem. Veikala nosaukums atšifrējās kā „Kvalitātes Debesis”. Neskatoties uz labo atrašanās vietu un zemajām cenām, veikals nereti bija patukšs un darbinieki vienmēr atrada laiku paslinkot vai uzsist klaču.
Protams, Alušta vienmēr palika Alušta un arī strādājot sekoja līdzi savam izskatam – viņa bija vienīgā visā veikalā (neskaitot vadību), kura nēsāja pilnu uniformu: tumši zilus svārkus līdz celim, vesti ar dzeltenām un zilām rūtīm un dzeltenu blūzi. Pārējās kasieres deva priekšroku polo krekliem ar veikala simboliku un džinsiem. Darbā nebija atļauts staigāt zābakos, tāpēc strādājot Alušta valkāja melnas laiviņas uz (tikai!) piecus centimetrus augsta pildītā papēža. Viņai nācās piebremzēt ar kosmētiku un saņemt matus astē. Tomēr arī tā Alušta izskatījās tik satriecoši, ka pie viņas kasēm veidojās rindas un vīrieši kopā ar pirkuma čeku mēdza prasīt arī viņas telefona numuru.
Alušta aizslēdza kasi un devās uz darbinieku telpām. Tuvojās pusdienas laiks, zālē tikpat kā neviena nebija un Alušta nolēma paskatīties, kas jauns virtuvē. „KvaDes” vadībai bija kāds paradums, kuru darbinieki atbalstīja ar rokām un kājām – produktus, kuriem beidzies realizācijas termiņš, vadība nevis izmeta miskastē, bet gan aiznesa uz darbinieku virtuvi. Tā ka kvadenieki nereti varēja tikt pie bezmaksas pusdienām. Labākajās dienās galds bija nokrāmēts ar salātiem, picām, našķiem, augļiem, jogurtiem un gaļu. „Sliktajās” dienās bija pieejams tikai kaut kas viens – parasti tie bija augļi. Produktus bija aizliegts iznest no veikala, bet vadība nezināja, ka darbinieki ir uz vienu roku ar apsardzi. Vakaros, tiklīdz vadība bija devusies mājās, „KvaDē” sāka valdīt trakāka rosība nekā tirgus laukumā – no malu malām tika izvilkta noslēptā pārtika un nesta pagalmā, kur pavērās detektīvfilmas cienīga aina: tumsā iedegās mašīnu ugunis un veikala pagalms pēkšņi bija pilns mašīnu. Šī iemesla dēļ miskastēs nonāca tikai tā pārtika, kuru cilvēkam nebija ieteicams ēst – sapuvuši augļi, saskābuši salāti un tamlīdzīgi. Labi, ka vadība nekad nepārbaudīja, vai tas, kam vajadzētu atrasties atkritumu tvertnēs, patiešām tur atrodas, citādi darbiniekiem būtu grūti paskaidrot kādēļ miskastes vienmēr ir tik tukšas. Kaut gan – vienmēr jau varēja novelt vainu uz bomžiem un neformāļiem, kuri zvejo pārtiku miskastēs.
Alušta izgāja cauri gaitenim, kurā glabājās darbinieku mantas un iegāja virtuvē. Šodien virtuves galds bija nokrauts ar produktiem. Viņa piegāja pie kastes ar salātiem un sāka cilāt iepakojumus. Alušta pasmaidīja – VIŅAS salāti arī bija kastē. Viņa paņēma dakšiņu, apsēdās un ķērās klāt maltītei. Bez Aluštas virtuvē atradās vēl pāris darbinieki, kuri savā starpā dedzīgi sarunājās. Šonedēļ topā bija gruščiks Ļoņa – pirms pusotras nedēļas viņš bija atprasījies uz meitas kāzām un kopš tā laika vairs nebija redzēts. Pat viņa sieva nezināja, kur Ļoņa šobrīd atrodas. Aluštas kolēģi jau bija paspējuši nākt klajā ar ne vienu vien fantastisku un neiespējamu teoriju, kur gan viņš varētu būt palicis.
"Viņa sieva ir vērsusies policijā?" Valters, viens no fasētājiem, jautāja.
"Vēl ne. Jau iepriekš Ļoņa bija pazudis, turklāt uz divām nedēļām. Ja drīz neuzradīsies, tad gan viņa ies uz policiju," Dana, piena nodaļas pārdevēja, atbildēja.
"Normāli," Valters iesmējās.
"Lai tikai parādās! Kā viņš norausies!" Šī balss piederēja Jānim, krāvējam, kurš tikko bija ienācis virtuvē. Jānis strādāja vienā maiņā ar Ļoņu. Kopš pēdējā pazušanas viņam nācās strādāt par diviem.
"Vadība taču solīja atsūtīt tev kādu palīgā no cita veikala," Dana teica.
"Tas esot palīgs!" Jānis sašutis iesaucās. "Man mazajā pirkstiņā ir vairāk spēka nekā viņam abās rokās! Atsūtījuši man galīgā kaut kādu cāli, kurš nejaudā pacelt neko smagāku par saldējuma kasti! Tpū!"
No noliktavas atskanēja kāda balss un tā diezgan nepacietīgi sauca Jāni. Viņš nopūtās un pēc tam iesaucās:
"Eju jau eju!"
Alušta nebija vienīgā, kuru ziņkāre un neliels izsalkums bija atvilinājis uz virtuvi – Maija, saldumu nodaļas pārdevēja, ieraugot galdu, sajūsmā saberzēja rokas un tūlīt pat metās virsū salātu kastei.
"Nu, kas tad mums te šodien ir? Rasols, vistas salāti, salāti ar šķiņķi... Brīnišķīgi! Kāda izvēle! Labi, ka mums tur stūrī sēž viens veģetārietis," viņa teica un norādīja uz Aluštu, kura sēdēja stūrī un mielojās ar saviem iecienītajiem vācu kartupeļu salātiem.
"O, un kāda jogurtu izvēle! Labi, ka dažs labs nepanes arī laktozi," Maija teica un atkal paskatījās Aluštas virzienā.
Alušta izlikās to nedzirdam un turpināja ēst – viņa zināja, ka Maijas ķircināšanās nav ļauni domāta.
"Klau, ja jau tu neēd gaļu un tev ir alerģija uz pienu, kefīru, jogurtu, biezpienu, ko tad tu ēd?" Dana pajautāja. Aluštas ēdienkarte, tāpat kā Aluštas stils, „KvaDes” kolektīvam bija apspriestāko tematu sarakstā.
Alušta nolaizīja dakšiņu un atbildēja.
"Augļus un dārzeņus. Dažreiz tunci. Sieru. Šokolādi. DAUDZ šokolādes."
Kamēr Maija joprojām stāvēja pie kastes ar salātiem, nespēdama izvēlēties, telpā ienāca Rolands, gaļas nodaļas pārdevējs. Ieraudzījis viņu, Valters piegāja pie savas somas un izņēma no tās divus prāvus rupjmaizes kukuļus. Rolands aizgāja pakaļ savai somai un izcēla no tās četras pudeles „Merķeļa alus”. Abi samainījās. Pārējie pasmīnēja – šāda aina nebija nekas neparasts. Valtera sieva strādāja kādā maizes ceptuvē un tās darbiniekiem katru dienu bija atļauts paņemt divus kukuļus brāķētās maizes – parasti nedaudz iesprāgušus vai piedegušus kukuļus. Kā jau viss, ko var dabūt regulāri un par velti, maize Valtera ģimenei bija apnikusi, tādēļ viņš labprāt mainīja to pret kaut ko citu. Rolanda sieva savukārt strādāja alus darītavā „Merķeļa alus”, kuras darbiniekiem katru dienu bija iespēja bez maksas saņemt divus puslitra pudeles alus. Rolanda attieksme pret šo alu bija tāda pati kā Valtera attieksme pret maizi.
"Klau, Pēteri, tavs brālis joprojām strādā tajā būvmateriālu veikalā?" Rolands pajautāja. Pēteris, vēl viens fasētājs, tobrīd mikroviļņu krāsnī sildīja picu.
"Jā."
"Vari man sagādāt trīs spaiņus gaiši brūnas krāsas? Man vasarnīcai priekšnams jāpārkrāso."
"Obligāti gaiši brūnas?"
"Nu, var arī tumši brūnu vai, sliktākā gadījumā, pelēku."
"Es apjautāšos. Tur jau noraksta visu ko – krāsas spainis nokrīt zemē, drusku iebuktējas un ir jau norakstāms. Tapešu līmei paka drusku ieplīst – arī jānoraksta. Bračka vienreiz stāstīja – pirmdienas rītā izdomājis, ka viņam vajag jaunu telefonu, kaut ko no Nokia N Series. Paskatījies, kādi materiāli norakstīti, pārdevis un nedēļas beigās jau staigājis apkārt ar jauno telefonu."
"Normāli," Valters iesmējās.
"Runājot par pasūtījumiem. Kā ar manām šokolādēm?" Alušta iesaucās. Danas māsa strādāja saldumu fabrikā „Māra” un par puscenu pārdeva turienes ražojumus.
"Parīt būs."
"Cik jāmaksā?"
"Necik. Tev kā pastāvīgai klientei – šoreiz bez maksas," viņa pasmaidīja. Alušta pasmaidīja pretī.
Virtuvē ieskrēja Ina, viena no kasierēm.
"Alušta, zālē saradušies cilvēki, tev jānāk pie kasēm," viņa teica.
"Tūlīt būšu."
Alušta ātri noskaloja dakšiņu, izmeta atkritumos tukšo salātu kastīti un devās atpakaļ uz zāli.
Kristīne Čeirāne (c) 2010
Nākamā epizode - 05.11.
