"Beidzot esam klāt!" Ģirts teica, izkāpdams no trolejbusa.
"Gandrīz klāt," Laila izlaboja. "Mums vēl jātiek līdz nometnei."
Draugi atradās Aluštas pilsētas trolejbusu galapunktā un tik tikko bija ieradušies no Simferopoles. Viņiem aiz muguras bija vairāk kā diennakti ilgais ceļš no Rīgas līdz Aluštai un pašlaik visi jutās drusku saburzīti. Brauciens bija izvērties aizraujošs jau no paša sākuma – autubusā bez viņiem bija bijuši vēl tikai pieci citi pasažieri, kas nozīmēja iespēju gulēt guļus, kā arī iespēju ar visiem iepazīties un sadraudzēšanos ar autobusa vadītājiem un stjuarti. Lielākais pārsteigums draugiem bija izrādījusies Baltkrievija – visi nez kādēļ bija domājuši, ka ieraudzīs nabadzīgu valsti ar sliktiem ceļiem, bet redzētais „Septiņus musketierus” uz brīdi atstāja bez valodas. Vispirms viņus pārsteidza ļoti labās kvalitātes ceļi, pēc tam apkārt valdošā kārtība un tīrība: nopļautās pļavas, skaistie lauku namiņi un nevainojami tīrās pilsētu ielas. Aluštai ārkārtīgi iepatikās ar pasaku tēliem apgleznotās autobusu pieturas. Simferopole draugus sagaidīja ar lielu karstumu un smogu, kā arī absolūto eksotiku – garo trolejbusu līniju. Vairākus desmitus kilometru garais ceļš uz Aluštu tika uztverts kā izklaides brauciens.
"Tad tāda nu ir tava „dzimtā” pilsēta. Pagaidām jāsaka – nasing spešal," Ģirts sacīja, aplūkodams tuvējo apkārtni.
Laila viņu viegli iedunkāja.
"Varēji jau nu būt drusku smalkjūtīgāks!"
"Nespried par pilsētu pēc pirmā iespaida," Alušta atteica.
Arī dodoties ceļojumā Alušta izskatījās nevainojami: viņai mugurā bija sarkana bezpiedurkņu kleita no zīda krepa. Tās garums – līdz celim – draugiem pirmajā brīdī bija licies neierasts. Kleitas kreiso pusi greznoja sarkana broša no putnu spalvām. Kājās Aluštai bija sarkani mākslīgā zamša puszābaki ar atvērtu purngalu. Viņa nolika zemē koferīti un aplaida apkārt skatienu.
"Nav tā smukākā pilsēta, bet mamma ar tēti jau nedzīvoja uz ielas. Es tiku radīta pludmalē," Alušta pasmīnēja.
Pulkstenis bija ap astoņiem vakarā. Laiks joprojām bija tveicīgs, asfalts svilināja apavu zoles un apkārt bija redzama vien padomju stila apbūve un ļaužu pilnas ielas.
"Mums jāatrod mikriņš, lai nokļūtu „Jautrajā namiņā”," Gvido atgādināja.
"Šķiet, es jau redzu pieturu," Alise norādīja uz kādu punktu pārsimts metrus no viņiem.
Pietura patiešām atradās viņas norādītajā vietā. Mikroautobuss bija pa pusei pilns un pēc tam kad tur ar savām somām bija ietrausušies visi septiņi draugi, vietas vairs nebija gandrīz nemaz.
"Izlaidīsiet mūs pie MEI nometnes? Mums nav ne jausmas, kur tā atrodas," Gvido palūdza.
Vadītājs palūrēja uz visu bariņu un tad pamāja.
"Nav problēmu."
Pēc tam viņš iedarbināja motoru un ielika magnetofonā kaseti. No tumbām sāka dārdēt smagais roks. Mikriņš grasījās izkustēties no vietas, kad pēkšņi tā virzienā, vicinot rokas, sāka skriet kāda sieviete. Viņa atrāva vaļā durvis un aizelsusies iesaucās:
"Man ir biļete, man ir biļete! Un man ir trešā vieta, bet tā ir aizņemta. Kāpēc tā ir aizņemta? Es taču jau iepriekš nopirku biļeti!"
"Mikriņu biļetes var nopirkt iepriekšpārdošanā?" Ivo neticīgi teica.
"Krimas mikriņos biļetes ir numurētas?" atskanēja pārsteigtās Evas balss.
"Ej tu nost!" Ģirts iesaucās.
Tā kā mikroautobuss bija pilns un neviens negrasījās kustēties no savas vietas, sievietei nācās samierināties ar stāvvietu. Vadītājs izbrauca no pieturas un draugi, cik nu iespējams, pieplaka mikriņa logiem. Uz ielām bija redzami cilvēki, kuri staigāja apkārt ar uzrakstiem „izīrēju istabu” vai „izīrēju dzīvokli” – tas bija viens no vietējo iedzīvotāju peļņas veidiem. Jau ierodoties Simferopolē, septiņnieks saprata, ka viņi nokļuvuši citā pasaulē.
„Gazele” traucās augšup pa kalnu serpentīnu ar F-1 cienīgu ātrumu, brīžam atrodoties bīstami tuvu kraujas malai. Visi septiņi bija iekrampējušies savu somu rokturos un visiem uz pieres bija sviedri, kuru iemesls nebija karstums.
Pēkšņi mikriņš nobremzēja – tik strauji, ka tā pakaļgals palēcās gaisā.
"MEI nometne!" šoferis iesaucās.
"Esam klāt!" Gvido teica. Viņa balss skanēja dīvaini priecīgi.
"Dzīvi," Ivo paironizēja.
Mikroautobuss aiztraucās tālāk, bet draugi palika stāvam pie necilas norādes. Viņu priekšā bija serpentīns, kurš izskatījās bezgalīgs un viņiem nebija ne jausmas, kur tieši meklējama nometne. Pa šo laiku jau bija sācis satumst.
"Es jūtos drusku spocīgi. Vai šajos mežos vilki ir?" Alise jautāja.
"Štrunts par vilkiem, galvenais, lai no krūmiem neizskrien kāds izvarotājs!" Laila teica.
"Meitenes, ja gadījumā aizmirsāt, mēs esam kopā ar jums," Gvido uzsauca.
"Un mēs nevienam neļausim jums piedurt kaut pirkstu," Ivo piebalsoja.
Nogājuši pāris desmitus metru, viņi apstājās un paraudzījās apkārt.
"Johaidī, tas serpentīns vairāk izskatās pēc Mebiusa ceļa!" Alise teica. "Kur ir mūsu nometne?!"
"Tur tālumā ir kaut kādas gaismas. Un tur arī. Vienai no tām vietām jābūt mūsu nometnei," Eva sprieda.
"Ceļš ir tikai viens, tā ka garām nepaiesim," Laila piebilda.
"Klau, varbūt apiesim šo taku un iesim pa īsāko ceļu – krūmiem?" Ģirts ierosināja.
"Uz priekšu! Varbūt rīt no rīta satiksimies. Es tomēr turēšos uz takas," Gvido teica.
Tā kā neviens cits Ģirta ideju neatbalstīja, visi turpināja ceļu.
"Jā, starp citu, kā mēs dalīsimies? Un kuram būs tas gods gulēt vienam?"
"Es dzīvošu kopā ar Ivo," Gvido iesaucās.
"Es būšu kopā ar Alisi," Eva teica.
"Es varu apmesties kopā ar Lailuku," Ģirts iesmējās.
"Nekādā gadījumā! Ar to mošķi es vienā teltī nedzīvošu! Es iešu pie Aluštas!"
"Ko? Laila, piedod, bet nē – es tevi mīlu, bet ne tik ļoti, lai spētu redzēt tavu seju sev blakus desmit dienas no vietas."
"Nu forši!" Laila sapīka. "Tādā gadījumā es ņemšu atsevišķu telti."
"Tad jau arī man būs vesela telts vienam pašam. Super!"
"Redzu vārtus!" Alise iesaucās. Mebiusa ceļam tomēr bija atradušās beigas.
"Esam klāt! Klau, cik ilgi mēs līdz šejienei nācām?" Gvido jautāja.
"Kādas piecpadsmit minūtes," Ivo teica.
Draugi iegāja pa kempinga vārtiem un turpināja virzīties uz augšu pa taku. Pēc pāris minūtēm viņi sasniedza kempinga vietu – skatam pavērās padsmit teltis, āra virtuve un administrācijas ēka.
"Sveiki! Es pie jums nesen rezervēju vietu uz desmit dienām septiņu cilvēku grupai," Laila sacīja, pārkāpdama ēkas slieksni.
"Latvijas grupa, vai ne?" administratore, jauna sieviete, jautāja.
"Jā."
"Laipni lūdzam nometnē! Jūs pagaidām būsiet vienīgie latvieši."
"Super! Varēsim brīvi sarunāties un neviens to nesapratīs!" Ģirts priecājās.
"Tātad... Varat izvēlēties: dzīvot teltīs pa vienam vai pa divi. Pašas teltis ir trīsvietīgas. Tās visas atrodas uz palikņiem un tām ir uzliktas plēves, līdz ar to lietus laikā ūdens netiek iekšā. Šeit ir taloni ēdienreizēm – pa trim katrai dienai. Maksāt varat uzreiz vai arī dodoties prom. Vērtīgākās lietas varat atstāt mūsu seifā. Pases jānodod glabāšanā obligāti."
"Mamma mani mācīja nekad nevienam neatdot savu pasi," Ģirts ironiski nočukstēja.
"Tas tāpēc, lai neviens neaizlaistos nesamaksājis," Eva pasmīnēja.
Draugi samaksāja par kempingu un aplūkoja sarakstu ar brīvajām telts vietām. Izvēlējušies teltis un nodevuši glabāšanā pases, viņi izgāja laukā.
"Nu ko... Brīvdienas var sākties!" Ģirts teica, saberzēdams plaukstas.
Kristīne Čeirāne (c) 2010
Nākamā epizode - 14.11.
