Vecrīgas restorānā „KID” pirms pusstundas bija sākusies kārtējā darba diena un pie viena no galdiņiem sēdēja Eva un Alušta. Pulkstenis rādīja pusvienu un abas ieturēja vēlās brokastis. Pirms stundas Eva bija piezvanījusi Aluštai un izmisušā balsī balsī iesaukusies „Glāb mani!” Tas nozīmēja, ka Eva atkal bija iegrimusi vairākas dienas ilgā strādāšanas maratonā, no kura tagad gribēja izrauties.
Eva bija pasūtījusi omleti ar salātiem un grauzdiņiem, savukārt Alušta mielojās ar Cēzara salātiem. Eva ar savu pelēko kleitu un pērļu kaklarotu labi iederējās atmosfērā un šoreiz pat Alušta neizskatījās kā no citas planētas nokritusi – viņai mugurā bija melns, kristāliņiem rotāts bezpiedurkņu topiņš, melni svārki ar plandošu apakšmalu un bezpapēžu zābaki no mākslīgā zamša (Alušta bija ne tikai veģetāriete, bet arī dabisko ādu un kažokādu noliedzēja). Fakts, ka ārā bija +25 grādi, nekādi neiespaidoja Aluštas apavu izvēli – viņa nēsāja zābakus kā ziemā, tā vasarā.
"Kaut kāds ārprāts," Eva teica. "Visu pagājušo nedēļu biju tā aizrāvusies ar darbu, ka gulēju trīs-četras stundas diennaktī. Veselais saprāts kliedza, ka tā nevar turpināt un jāpaņem pauze."
"Vecā, tu esi apsēsta ar savu firmu."
"Esmu gan. Jo tā ir MANA firma. Gribas ātrāk to izbīdīt. Turklāt ir viena baigā problēma – darbinieku trūkums."
"Par ko tu runā? Šobrīd uz vienu vakanci ir vismaz simts cilvēku."
"Darbiniekus atrast nav grūti, bet atrast labus darbiniekus ir ļoti grūti. Ja es esmu gatava strādāt ar trīssimts procentu atdevi, tad nafig man vajag blakus kādu, kurš labākajā gadījumā izliks sevi par pieciem procentiem, lai gan viņam par to maksā?"
"Vispār loģiski."
Eva atbalstīja galvu plaukstās.
"Man šobrīd ļoti trūkst laba menedžera. Tāda, kurš gribētu un varētu izbīdīt firmu un palīdzētu man izdomāt kā uzsākt eksportu uz citām valstīm, sākumā uz vismaz pāris ES valstīm."
Alušta sakošļāja kārtējo salātu kumosu un pajautāja:
"Menedžeri? Kur tad palika iepriekšējais?"
"Patriecu. Pieķēru viņu izmantojot dienesta auto savām vajadzībām – konkrēti, randiņiem ar draudzeni savā darba laikā, darba telefona izmantošanā nereāli garām privātām sarunām un benzīna noliešanā. Uz šī fona biroja preču zagšana bija tīrais sīkums. Bet, pats galvenais, pa visu pusgadu, ko viņš pie manis nostrādāja, es nejutu nekādu atdevi. Tāpēc viņš saņēma uzteikumu. Iepriekšējais arī nebija labāks. Zagt nezaga, toties absolūti nesaprata, kas no viņa tiek prasīts. Nācās atlaist. Piedod, atvaino, tā ir mana firma, kurā es esmu ielikusi pamatīgu naudu un man nav vajadzīgi kaut kādi slaisti, kuriem ir dziļi vienalga kas ar firmu notiek – vai tā attīstās vai nē."
"Pilnīgi piekrītu."
Eva nopūtās.
"Zini, reizēm man galvā ir tāds juceklis un liekas, ka nekas nesanāks..."
"Kāpēc?"
"Tādēļ, ka man liekas, ka šī niša Latvijā jau ir diezgan aizpildīta."
"Vai tad? Atgādini man - ar ko tu īsti nodarbojies?"
"Ar dabīgas kosmētikas ražošanu, konkrētāk ar ķermeņa kopšanas līdzekļu ražošanu. Dekoratīvo kosmētiku mana firma neražo."
"Un kāpēc tu saki, ka niša ir diezgan aizpildīta?"
"Tāpēc, ka uz katra stūra ir kāds, kurš saka, ka ražo dabīgu kosmētiku."
"Ne viss, ko uzdod par dabīgu, tāds patiešām ir. Ja interesē mans viedoklis, es domāju, ka šajā nišā ir pietiekami daudz brīvas vietas. Galvu augšā, vecā. Tu nevari pārdot to, kam pati īsti netici, vai ne?" Alušta teica un pacēla uzaci.
"Kā tev tas izdodas?" Eva jautāja.
"Kas?"
"Tā iedarboties uz cilvēkiem?"
Alušta sarauca pieri.
"Kā iedarboties?"
"Uzmundrinoši. Tu liec visu salikt pa plauktiņiem un nomierināties."
"Nav ne jausmas. Droši vien dabas dots talants," viņa pasmaidīja. "Pie kā es paliku? Ak jā, tātad – kādi ir tavi plāni: gan Latvijā, gan ārpus tās?"
"Latvijā, protams, padarīt savu brendu par vienu no zināmākajiem un iemīļotākajiem, savukārt ārpus Latvijas – sākt eksportēt un tad skatīties, kas sanāks."
"Mmm... bet kur tu to kosmētiku ražo? Tev taču nepieder fabrika, tikai firma?"
"Man ir noslēgts līgums ar rūpnīcu Baltkrievijā. Es piegādāju izejvielas, viņi visu saražo un iepako."
"Gudri."
"Protams. Zini, cik maksā atvērt savu rūpnīcu un to uzturēt?" Eva pasmīnēja. "Daudz vieglāk un lētāk ir izmantot jau esošās rūpnīcas."
"Nevaru nepiekrist. Tātad sanāk, ka šo visu tu faktiski vadi viena pati." Alušta uz brīdi aizdomājās. "Es nebrīnos, ka tu esi pārstrādājusies. Ceru, ka tu drīz atradīsi sev LABU menedžeri. Bet pagaidām... zini, kas tev ir vajadzīgs? Liela deva enerģijas un vitamīnu. Svaigi spiesta apelsīnu sula uz mana rēķina!"
Kristīne Čeirāne (c) 2010
Nākamā epizode - 08.11.
