- Vai vari viņu uz brīdi paturēt? Man šis tas jāpieraksta, - Sintija lūdza.
- Protams, - Alušta teica un pastiepa rokas. Sintija ielika tajās kucēnu, kurš tūlīt pat mēģināja nolaizīt Aluštas seju. Kucēns izskatījās dīvaini laimīgs un bezbēdīgs. Vai viņš apzinājās, kur šobrīd atrodas un kāpēc šeit nokļuvis?
Alušta nolika kucēnu uz galda un pieskatīja, lai viņš no tā nemēģinātu nolēkt. Sintija tikmēr aizpildīja kādu dokumentu.
- Izskatās pēc zelta retrīvera, - Alušta sacīja.
- Ir jau arī.
- Tādus arī sūta uz patversmi? Šie suņi nav tie lētākie.
- Kā redzi, no nokļūšanas patversmē nav pasargāti arī viņi. – To sakot, Sintija vēlreiz aplūkoja kucēnu un kaut ko atzīmēja savos papīros.
Bija sestdienas pēcpusdiena un Alušta ciemojās pie savas paziņas Sintijas viņas darbavietā – vienā no Rīgas dzīvnieku patversmēm. Patversmē bija pāris jaunpienācēju, kurus vajadzēja reģistrēt un Alušta varēja pavērot šo procesu. Pēc tam Sintija bija apsolījusi viņai izrādīt visu patversmi, kā arī ļaut palīdzēt izvest pastaigā suņus.
Sintija pabeidza aizpildīt dokumentus un nolika tos malā.
- Labi ja piecus mēnešus vecs, - viņa teica.
- Vai vārds viņam ir?
- Robins.
- Paši izdomājāt vai tas ir viņa īstais vārds?
- Tas bija rakstīts uz viņa žetona, - Sintija sacīja un pieskārās suņa kaklam, atsedzot gaiši pelēku siksniņu ar tai piestiprinātu metāla žetonu.
- Bijušo īpašnieku adrese un telefons tur gadījumā nav rakstīts? – Alušta jautāja. Viņas balss skanēja pikti.
- Nav gan. Lai gan mēs zinām, kas viņi ir. Paši suni atveda. Pateica, ka meitai sākusies alerģija pret suņa spalvām un viņi suni vairs nevar paturēt. – Sintija pavīpsnāja. – Meļi. Patiesībā viņiem apnika ar suni noņemties. Retrīveri prasa daudz uzmanības, viņi ir ļoti kustīgi, turklāt retrīveriem nepieciešama apmācība. Un vēl viņi ir baigie rīmas. Īsāk sakot, šie ir suņi pacietīgajiem. Kā arī cilvēkiem ar kaudzi brīvā laika.
- Kāpēc tu esi tik pārliecināta, ka bijušie īpašnieki meloja?
- Pēc acīm. Es te strādāju jau divus gadus un uzreiz redzu, ja man mēģina samelot. Nācās vien suni pieņemt, citādi Robinam klātos slikti. Šie izskatījās pēc tādiem, kuri suni varētu vienkārši izmest uz ielas vai kā citādi no viņa atbrīvoties.
- Un kur tādi kretīni rodas? – Alušta noskaitās.
Sintija atmeta ar roku.
- Šis vēl ir maigais gals. Mums te ir dzīvnieki, kuri ir izmesti laukā no braucošām mašīnām, slīcināti, atstāti mežā un tamlīdzīgi. Varu parādīt.
Sintija ieveda Aluštu kādā telpā. Gar malām bija izvietoti vairāki būri ar nelielu izeju uz pagalmu. Šeit tika turēti pieaugušie suņi. Kucēni un mazo šķirņu suņi mitinājās mazākos būros citā telpā.
- Lūk, - Sintija sacīja, norādot uz kādu palielu, melnu suni. – Nensija. Dzīvo šeit jau kādu pusgadu. Nezinu, ar ko viņa bija izpelnījusies tādu attieksmi, bet iepriekšējais īpašnieks viņu ir tik traki sitis, ka viņa baidās no cilvēkiem.
Alušta aplūkoja suni. Jau ieraugot abas meitenes, Nensija bija satrūkusies un tagad sēdēja, ierāvusies būra stūrī, un baiļu pilnām acīm vērās Aluštā.
- Viņa saimniekus vairs neatradīs, vai ne?
- Diez vai. Pirmkārt, meitene, otrkārt, divarpus gadus veca, treškārt, kurš gribēs suni, kurš no visiem baidās?
Sintija piegāja pie cita būra.
- Timo. - Viņa norādīja uz kādu pelēkbaltu nenosakāmas sugas suni. – Atrasts mežā, piesiets pie koka. Vetārsts pateica, ka Timo tur pavadījis kādas piecas dienas. Protams, visu šo laiku badā un slāpju mocīts.
Alušta aplūkoja suni. Šis, atšķirībā no Nensijas, izskatījās pavisam mierīgs un uz meitenēm pat lāgā nepaskatījās.
- Bet šis gadījums ir vienkārši unikāls, - Sintija turpināja. Viņa nostājās pie būra, uz kura bija rakstīts „Fricis”. Tajā gulēja paliels, melns suns ar gaišu pavēderi. – Kaut ko tādu mūsu patversme vēl nebija pieredzējusi. Viņš te reiz jau dzīvoja. Pavasarī mēs Frici atdevām adopcijai kādai sievietei, bet pirms divām nedēļām suns tika atrasts uz ielas, piesiets pie kādas mājas notekūdeņu caurules, ar kaklā pakārtu pasi. Kad viņu nogādāja šurp, pēc dokumentiem sameklējām tā saucamo īpašnieci un piezvanījām, lai it kā starp citu apvaicātos par suni. Viņa pateica, ka ar suni viss kārtībā un viņš atrodas pie viņas. Kad pateicām, ka Fricis patiesībā šobrīd atrodas pie mums, viņa uz brīdi palika bez valodas, bet pēc tam centās sagudrot visādus melus.
- Neļauj viņam skriet tik ātri! – Sintija uzsauca, redzot, ka Alušta gandrīz nogāzās, kad Tobijs, kuru Alušta bija izvedusi pastaigā, pēkšņi sāka skriet uz pusi ātrāk. Sintija ar savu suni, Miko, nu atradās krietnu gabalu aiz viņiem.
Alušta viegli parāva pavadu un lika sunim nedaudz piebremzēt. Pēc tam viņa lika sunim apstāties pavisam.
- Mierīgāk, draudziņ, mierīgāk, - viņa aizelsusies teica. Sintija bija brīdinājusi Aluštu, ka spicpapēžu zābakos nebūtu vēlams nākt, tādēļ Alušta bija parakņājusies skapī un atradusi tumši brūnus, austrumnieciskiem ornamentiem rotātus zābakus ar pildīto papēdi. Lai gan Sintijai šie zābaki nelikās piemēroti pastaigām pa āru, Alušta apgalvoja pretējo.
- Dzīvosi? – Sintija pasmīnēja, panākdama Aluštu.
- Laikam, - Alušta pajokoja. Abas turpināja pastaigu un šoreiz Alušta pieskatīja, lai Tobijs nesāktu skriet.
- Vai zini, patversme meklē brīvprātīgos, - Sintija teica. – Tā ka ja ir laiks un interese, vari nākt palīgā. Nekas daudz nebūs jādara, galvenokārt tikai jāizved pastaigā suņi.
Aluštas acis iemirdzējās, bet jau nākamajā brīdī viņas skatiens apmācās un Alušta domīgi iekoda lūpā.
- Tas nozīmē, ka man šeit būtu jānāk regulāri, vai ne? Pašlaik man ir tik dulls un aizņemts dzīvesveids, ka laikam nebūtu labi ko tādu darīt. Negribu, lai dzīvnieki man pieķertos. Kā viņiem vēlāk paskaidrot, kāpēc es vairs nenāku?
- Žēl. Bet es saprotu tavu domu gājienu. Tev ir vairāk atbildības sajūtas nekā dažam labam dzīvnieku īpašniekam, -Sintija sacīja. – Vai tev kādreiz ir bijuši mājdzīvnieki?
- Nē. Bērnībā un pusaudžu gados mana ģimene bija tik trūcīga, ka reizēm nevarējām atļauties pabarot paši sevi. Tagad... Dzīvnieks prasa rūpes un uzmanību un es neesmu pārliecināta, ka šobrīd varu to sniegt. Suņi un kaķi lielākoties dzīvo desmit-piecpadsmit gadus, ar to ir jārēķinās.
Sintija nopūtās.
- Kaut būtu vairāk cilvēku, kuri domā šādi...
- Atbildības sajūta manī ir ieaudzināta kopš bērnības, - Alušta teica. – Dzīvē es bieži atceros Mazā Prinča vārdus – „mēs esam atbildīgi par tiem, kurus pieradinām.”
Kristīne Čeirāne (c) 2010
