Naktsdzīve Rīgas klubā „Clubbery” ritēja pilnā sparā un Septiņi musketieri bija daļa no tās. Bija 30. maijs, Aluštas 25. dzimšanas diena, un viņa, lai nebūtu lieki jālauza galva par to kā svinēt, bija nolēmusi vienkārši savākt kopā draugus un doties uz klubu. Pirms tam viņa visiem bija uzsaukusi vakariņas restorānā „Planeta Sushi”.
Visas dienas garumā Alušta bija saņēmusi apsveikumus – īsziņas, zvanus un pat īstas pastkartes. Viņa nebija reģistrējusies nevienā sociālajā portālā, tādēļ Aluštai nebija iespējams nosūtīt virtuālu dāvanu. Alvils māsu bija apsveicis divreiz – vispirms no Amsterdamas atsūtot apsveikuma kartiņu, bet pēc tam arī piezvanot. Pat Īrisa bija apsveikusi Aluštu – reizēm gadījās, ka sakarā ar savu aizņemto dzīvesveidu viņa par meitas dzimšanas dienu aizmirsa. Īrisa pašlaik nez kādēļ atradās Taizemē, lai gan pirms tam bija gatavojusies braukt uz Ēģipti.
"Daudz laimes dzimšanas dienā, mīļumiņ!" klausulē atskanēja Īrisas enerģiskā balss.
"Paldies, mammu."
"Novēlu visu to labāko! Kā svinēsi?"
"Ai, pavisam vienkārši... Uzsaukšu draugiem suši un pēc tam visi kopā dosimies uz „Clubbery”."
"Tev arī slinkums kaut ko rīkot, vai ne?" Īrisa iesmējās. Kad tuvojās 15. marts, viņas dzimšanas diena, Īrisa parasti nozuda no valsts vai vismaz no pilsētas.
"Tieši tā," Alušta pasmīnēja.
"Novēlu labi nosvinēt. Kamēr jauns, tikmēr jāballējas. Jā, starp citu, kad es varu cerēt uz mazbērniem?"
"Mammu!" Alušta pārsteigumā iesaucās. "Kas tas par jautājumu?! Man vēl vakar bija tikai divdesmit četri gadi! Es esmu par jaunu bērniem!"
"Par jaunu? Man tavā vecumā jau bija Alvils!"
"Tev manā vecumā bija arī mans tētis!"
Klausules otrā galā pēkšņi iestājās klusums.
"Viens nulle tavā labā. Labi, došu tev handikapu – kamēr neatradīsi vīrieti, kurš ir kaut uz pusi tik lielisks kāds bija tavs tēvs, bērnus vari negādāt."
"Mammu, tu vienkārši fenomenāla."
"Es zinu."
"Un vispār - kāpēc tu to prasi man? Prasi Alvilam, viņš ir vecāks!"
Īrisa skaļi iesmējās.
"Alvilam! Kā tad! Ja es viņam pateiktu – vai nu sagādā man mazbērnus vai arī izdari tā, lai man piederētu Empire State Building, tad, tici man, nepaietu ne pusgads, kad Alvils man piezvanītu, lai pateiktu, ka esmu jaunā Empire State Building īpašniece!"
Tagad smējās arī Alušta.
"Jā, izklausās pēc viņa."
"Es labprāt vēl papļāpātu, bet man tagad jāatvadās – tikko atcerējos, ka es jau kavēju masāžu. Atā!" Īrisa steigšus atvadījās un nolika klausuli.
Alušta papurināja galvu, lai atjēgtos. Lai kāds arī nebūtu temats, pēc sarunas ar Īrisu viņa vienmēr jutās tā, it kā būtu iekļuvusi centrifūgā.
Alušta bija aizgājusi līdz bāram un draugi izmantoja iespēju, lai apspriestos par viņai paredzēto pārsteigumu – Aluštai veltītu dziesmu.
"Tā, ātri, viņa tūlīt būs atpakaļ. Kādu dziesmu pasūtīsim?" Gvido jautāja.
"Kādi varianti?" Eva vaicāja.
"Tam jābūt kaut kam no GunsN’Roses, Motley Crue vai Skid Row."
Visas iepriekšminētās bija Aluštas mīļākās grupas.
"„Welcome To The Jungle”? Nē, pārāk parasti," Eva teica.
"„Kickstart My Heart”?" Ivo piedāvāja.
"Nē, šito mēs jau Jaunajā gadā likām," Laila noraidīja ideju.
"„November Rain”? Nē, pārāk gara," Alise teica.
"Būtu jau forši pasūtīt kādu ne tik dzirdētu dziesmu, bet..." Gvido iesāka.
"... bet ir ļoti liela iespēja, ka dīdžejam tās nebūs." Laila pabeidza domu viņa vietā.
"„18 and life”?" Ģirts piedāvāja.
"Nē!" Laila iesaucās. "Tā dziesma ir atskaņota pārāk daudz reižu."
"Ko tad?" Eva jautāja.
"Ātrāk, Alušta jau nāk atpakaļ!" Gvido steidzināja.
"Tā, davaj," Ģirts teica. "Pirmais, kas ienāk prātā!"
"„Sweet Child O’ Mine”!" Alise iesaucās.
"Derēs!"
"Iešu pasūtīt dziesmu," Gvido teica.
Alušta atgriezās pie draugiem, turot rokā glāzi „Long Island Ice-Tea”.
"Nu, Lušta, kā jūties divdesmit piecu gadu vecumā?" Alise pajautāja.
"Tāpat kā agrāk – lieliski!" Alušta teica, apsēzdamās uz dīvāniņa. "Man patīk mana dzīve, man ir kolosāli draugi, viss ir brīnišķīgi un ceru, ka arī turpmāk būs tieši tāpat."
Alise apskāva Aluštu un nobučoja viņu uz vaiga.
"Bet protams! Lušta, mēs tevi mīlam!"
Arī pārējie pieliecās tuvāk, lai apskautu Aluštu, kā rezultātā viņai nācās iesaukties: „Eu, eu, nekrītiet man virsū visi uzreiz!” Kamēr Alušta centās tikt galā ar draugu sirsnīguma uzplūdiem, atgriezās Gvido un no skaļruņiem sāka skanēt „Sweet Child O’ Mine”.
"Jūs man veltījāt dziesmu? Jau atkal? Cik forši!"
"Daudz laimes dzimšanas dienā, Alušta!" visi reizē iesaucās.
Kristīne Čeirāne (c) 2010
Nākamā epizode - 09.11.
