Bija piektdienas vakars un Alušta kopā ar draugiem tusēja Evas dzīvoklī. Eva, tāpat kā pārējie, dzīvoja pēc principa „work hard, party hard”, tomēr savā dzīvoklī ballītes rīkoja reti. Iemesls bija pavisam vienkāršs – Eva, kurai piederēja savs uzņēmums, daudz strādāja arī mājās un šeit glabājās lērums dokumentu, kurus viņa sargāja kā savu acuraugu. Eva neraizējās, ja kāds no viesiem sasita glāzi vai nolēja tepiķi ar vīnu; viņa arī pārāk nepārdzīvoja, ka promejot kāds paķēra līdzi kaut ko no viņas lietām - visbiežāk zuda diski un no ceļojumiem vesti suvenīri; toties, ja kāds ar glāzi rokās vai notaukotiem pirkstiem vai, vēl trakāk, cigareti zobos atradās pie plauktiem vai atvilknēm, kurās glabājās pārskati un atskaites, un tos šķirstīja... tad vienai no iesaistītajām pusēm vakars varēja beigties ar nervu, bet otrai – ar smadzeņu satricinājumu. Tāpēc Evas ballītē pirmais likums bija – dari ko darīdams, bet turies pa gabalu no maniem doķiem!
Cilvēku bija sanācis daudz, kompānijas kursēja no vienas telpas uz otru, tomēr, pulksteņa rādītājiem tuvojoties vieniem naktī, arvien vairāk viesu atvadījās un devās prom. Viesistabā atradās tikai Septiņi musketieri pilnā sastāvā – Alušta, Alise, Eva, Laila, Gvido, Ģirts un Ivo - un vēl pāris cilvēku. Sarunas bija apsīkušas un Ģirts dīdījās savā krēslā, mēģinādāms izdomāt, kā kliedēt garlaicību.
"Es nesaprotu. Kur viņi visi nozūd? Ir piektdienas vakars! Vai tiešām kādam rīt no rīta agri jāceļas?"
"Gluži manas domas. Pulkstenis tikai viens naktī. Ko lai tādu izdomā?" Ivo viņam piekrita.
No telpas pretējā stūra atskanēja balss.
"Man ir ideja. Ir viena lieta, kuru es jau sen vēlos izmēģināt," tā piederēja Aleksim, vienam no Evas paziņām.
Eva iepleta acis un iesaucās:
"Tikai ne vulkānu uz kafijas galdiņa! Iepriekšējo reizi kāds piedāvāja to un tas draņķis sāka pilēt uz grīdas un izdedzināja caurumu tepiķī. Man nācās nomainīt paklāju!"
"Kāds vēl vulkāns? Man padomā pavisam kas cits – damsterdaivings."
"Kas tas tāds?" Laila pajautāja.
"Netālu no šejienes ir lielveikals. Esmu redzējis, ka vēlu vakaros pa viņu miskastēm rokas bomži un ceļ ārā visādus labumus – maizi, jogurtu, sieru, desas, visu ko. Cik reizes nav sanācis iet garām. Gribas pašam pamēģināt."
"Zvejot pārtiku no lielveikalu miskastēm? Tas ir tas, ko mans brālis ārzemēs dara. Izklausās interesanti! Es piedalos!" Alušta iesaucās.
"Es arī," Gvido pievienojās.
"Es atturēšos," Eva teica.
Pārējo attieksme bija tāda pati.
"Ai, ai, ai... Paši rakties pa miskastēm negribat, bet no ēdiena droši vien neatteiksieties?" Alušta pasmīnēja.
"Ēdiens no miskastēm? Tu ko!" kāds iesaucās.
"Kā zinat," viņa atteica.
"Mums vajadzēs kādu maisu, kur visu ielikt," Aleksis teica. "Eva, tev ir kādi plastmasas maisiņi?"
"Virtuvē, lielajā atvilknē."
Lielveikals nebija tālu no Evas mājām, apmēram piecu minūšu gājiena attālumā. Arī dodoties damsterdaivingā, Alušta izskatījās perfekti: viņai mugurā bija brūni augstpapēžu zābaki, rotāti ar sudraba krāsas sprādzēm, brūni minisvārki ar volāniem, brūns topiņš un spīdīga bronzas krāsas virsjaka.
Kad viņi nonāca vietā, kurā atradās miskastes, izrādījās, ka priekšā ir drāšu žogs. Aleksis nomurināja, ka iepriekš nekāda žoga nav bijis, bet Alušta nelikās traucēties un sāka veikli rāpties tam pāri.
"Tad jūs nāksiet vai nē?" viņa uzsauca. Pēc tam viņa veikli pārmeta kāju pār žogu – tik ātri, ka neviens nepaguva ieraudzīt, kādā krāsā ir viņas apakšbikses, un norāpās lejā.
Miskastes atradās pāris metrus tālāk un pie tām kāds jau saimniekoja – bomzis. Viņš nopētīja kompāniju, kompānija – viņu, līdz Alušta ierunājās:
"Sveiki! Neiebilstat, ja mēs arī te parakāsimies?"
Bomzis pasmīnēja un norādīja uz palielu maisu sev blakus.
"Droši. Es jau savācos pietiekami."
"Kas ir šīsnakts piedāvājumā?" Gvido pajautāja.
"Visādi štruni – „Mozzarella”, „Cambozola”, „Lapzemes siers”, vē... Es tādus neēdu. Man labāk garšo Holandes vai Krievijas siers. Vēl ir visādi jogurti un maize. Skatieties paši."
Alušta sāka rakņāties pa konteineriem, uzsaucot pār plecu:
"Aleksi, tu tā arī stāvēsi un skatīsies? Šī vispār bija tava ideja!"
Aluštas entuziasms pielipa arī Gvido. Viņš cēla ārā no miskastēm vienu maizes kukuli pēc otra.
"Ej tu nost! Šai maizei derīguma termiņš beidzas tikai rīt, bet tā jau ir izmesta misenē! Es turpmāk laikam piekāpšu vēl!" Viņš iesaucās.
Aleksis, neskatoties uz to, ka viņš bija gājiena autors, izturējās atturīgāk un klusēdams krāmēja maisā iepakojumus ar sieru.
"Eu, te ir pat cepumi!" Alušta iesaucās. "Jums arī kādu paciņu? Šitie ir baigi labie!"
Alušta pagriezās pret bomzi, turot rokā „Bahlsen” cepumus.
"Jā, kāpēc ne? Šie ir labi, bet man vairāk garšo tie, kur viena puse pārklāta ar šokolādi."
Viņš paņēma Aluštas pasniegto paciņu.
"Jā, man arī! Un viņu vafeles arī ir baigi labās! Mmm!" Alušta čaloja.
"Paklau, bet kādēļ jūs lasāt ēdamo no atkritumiem?"
"Eh... Tā bija viņa ideja," Alušta norādīja uz Aleksi. "Sens sapnis, tā teikt!"
"Es vienkārši gribēju izmēģināt!" Aleksis atteica.
"Izklaides pēc? Ir nu gan mūsdienu jaunatnei hobiji!"
"Varbūt mums šim vakaram pietiks?" Gvido pajautāja un pacēla gaisā divus pilnus maisus ar pārtiku.
"Vairāk nekā pietiks. Iesim atpakaļ pie mūsu kompānijas, ēdīsim un skatīsimies, kā viņi siekalojas – paši taču teica, ka damsteroto paiku neēdīs!"
"Tieši tā!" Gvido iesmējās.
Alušta palūkojās uz žogu:
"Starp citu, kā mēs tagad tiksim atpakaļ?"
Tagad smējās bomzis.
"Kāpēc jūs vispār līdāt pār to žogu? Tam var apiet apkārt no tās puses," viņš norādīja sev aiz muguras.
Alušta un Gvido zīmīgi paskatījās uz Aleksi.
"Nu, Aleksi... Es ar tevi kopā izlūkos neietu!" Alušta pavilka viņu uz zoba.
Kristīne Čeirāne (c) 2010
Nākamā epizode - 01.11.
