Alušta paskatījās kalendārā – šodien apritēja trīs mēneši, kopš viņa bija sākusi strādāt „KvaDē”. Tas nozīmēja, ka nepaies trīs-četri mēneši un viņa jau rakstīs atlūgumu - Alušta nekad neuzkavējās vienā darba vietā ilgāk par pāris mēnešiem. Reiz gan viņa kādā firmā bija nostrādājusi veselu gadu un uzskatīja to par īstu rekordu.
Alušta atrāva acis no kalendāra un pievērsās uz galda esošajiem produktiem. Šodien „KvaDes” darbinieku virtuvē bija „vidējā diena”, kas nozīmēja, ka izvēle ir, bet ne tik liela kā gribētos. Uz galda bija salikti dažādi augļi, jogurti un, Aluštai par prieku, viņas lielais kārums – biezpiena pončiki. Alerģijas dēļ Alušta nevarēja ēst tīru biezpienu, taču pončikos tā bija tik maz, ka Alušta vienā piegājienā varēja apēst visu iepakojumu. Kolēģi zināja par viņas alerģiju, tāpēc, ja uz galda bija tikai viens pončiku iepakojums, neviens cits to neēda, bet atstāja Aluštai. Viņa aplūkoja derīguma termiņu – tas bija beidzies vakar. Pa vienu dienu nekas nevarēja būt sabojājies, bet pārdot tos, protams, vairs nevarēja. Tieši tādēļ pončiki kopā ar jogurtiem bija nonākuši uz darbinieku virtuves galda. Alušta atvēra kastīti, palūkojās uz našķi un nākamajā brīdī jau bija piestūķējusi pilnu muti.
"Mmm!" Alušta iemurrājās un ar visu kastīti rokās apsēdās stūrī.
Dana, piena nodaļas pārdevēja, kura sēdēja viņai pretī, paskatījās uz Aluštu un pasmaidīja. Viņa pati mielojās ar norakstītu „Lāču” rupjmaizes un plūmju jogurtu. Bez viņām virtuvē bija arī fasētājs Valters, krāvējs Matīss, saldēto produktu nodaļas pārdevēja Guna un apkopējs Renārs.
"Alušta, es jau sen gribēju tev pajautāt – kā tu tiki pie sava vārda?" Guna jautāja.
Aluštai nācās izēst muti, lai varētu atbildēt. Viņa jau sen bija pieradusi pie prašņāšanas - jaunākajai paaudzei viņas vārds likās eksotisks un neko neizteica, savukārt vecākajai raisīja asociācijas.
"Nu... mani vecāki bija aizbraukuši atpūsties uz Krimas pilsētu Aluštu. Pēc deviņiem mēnešiem piedzimu es. Vai tev ir vēl kādi jautājumi?" viņa atbildēja.
Kolēģi sāka smieties.
"Jautājumu nav," Valters teica.
"Man jau likās, ka tu tiki nosaukta tās pilsētas vārdā," Guna teica. "Es tur esmu bijusi. Skaista pilsēta. Nu, vismaz tolaik."
Gunai bija pāri četrdesmit un Krima bija viņas paaudzes Turcija un Ēģipte.
"Vai tu esi bijusi savā „dzimtajā” pilsētā?" Valters pasmīnēja.
"Vēl ne. Bet gribu aizbraukt," Alušta pasmaidīja un iestūķēja mutē vēl pāris pončikus.
"Vai tu esi vienīgais bērns ģimenē?" Dana pajautāja.
"Nē. Man ir brālis, Alvils. Viņš pašlaik atrodas ārzemēs," viņa teica. Aluštai bija talants vienlaikus ēst un runāt.
"Aizbrauca peļņā?" Valters jautāja.
"Nē. Ar Alvilu ir pavisam cits stāsts. Pirms diviem gadiem viņš ieguva magistra grādu jurisprudencē. Tūlīt pēc izlaiduma Alvils paziņoja, ka formālās izglītības programmu viņš savā mūžā ir izpildījis un laiks ķerties pie neformālās. Pēc tam viņš sapakoja savas mantas un devās klejojumā pa Eiropu. Pašlaik viņš dzīvo kādā skvotā Amsterdamā."
"Un es domāju, ka Alušta ģimenē tāda ir vienīgā," Dana nočukstēja.
"Es to dzirdēju!" Alušta iesaucās. "Alvilam vienkārši ir savs funktieris. Viņš vēlas iepazīt dzīvi no citas puses. Tāpēc viņš dzīvo skvotos, labprāt iepazīstas ar dažādiem cilvēkiem, zvejo pārtiku no lielveikalu misenēm un darbojas kā ielu mākslinieks."
"Ielu mākslinieks? Ko tieši viņš dara?" Matīss painteresējās.
"Kā kuru reizi. Viņš ir gan lasījis dzeju, gan spēlējis ģitāru, gan piedalījies ielu teātra izrādēs, gan darbojies kā iluzionists. Nesen Alvils iemācījās strādāt ar ugunsbumbām un tagad rāda dažādus trikus. Trīsdesmitajā martā bija viņa divdesmit astotā dzimšanas diena. Alvils to atzīmēja, izcepot visiem svētku kūkas vegānu gaumē un..."
"Vegānu kūkas? Kas tās tādas?" Renārs pārtrauca Aluštu.
"Vegāni ir cilvēki, kuri neēd nekādus dzīvnieku izcelsmes produktus. Tas nozīmē, ka, cepot kūkas nedrīkst izmantot ne pienu, ne olas."
"Frīki!" Matīsa viedoklis šajā jautājumā bija īss un konkrēts.
"Lai taču dzīvo, kā grib!" Dana viņu apsauca. "Pagaidi, tu teici – kūkas? Cik tad viņš izcepa?"
"Svinības Karlsona gaumē – divdesmit astoņas tortes un viena svecīte?" Valters pajokoja.
"Kā tad! Nē, kūkas bija tikai piecas," Alušta teica. "Bet vakarā viņš kopā ar citiem skvoteriem devās ielās un sarīkoja ielu izrādi ar ugunsšovu. Brālis teica, ka tā bijusi labākā dzimšanas diena viņa mūžā."
"Ar to ielu mākslu kaut ko var arī nopelnīt?"
"Tas atkarīgs no cilvēka. Alvils vidēji pelna no septiņiem simtiem līdz tūkstots eiro mēnesī, bet viņam jau neko īpaši nevajag... Par īri nav jāmaksā, lielāko daļu pārtikas var dabūt par velti, drēbes vajag tikai tad, kad noplīst vecās... Kā Alvils teica, ja viņš pacenstos, varētu pelnīt krietni vairāk, bet viņš to nevēlas. Alvils darbojas kā ielu mākslinieks prieka, nevis naudas dēļ. Nu, piemēram, reiz viņš paskaitīja – kādu mēnesi viņš tā bija aizrāvies ar saviem ugunsšoviem, ka nopelnīja trīs tūkstošus."
"Trīs tūkstošus eiro? Pie velna darbu „Kvadē”, es dodos uz Nīderlandi!" Matīss iesaucās.
"Paga, paga, ja tu gribi, lai tev no tiem trim tūkstošiem kaut kas normāli paliktu pāri, tev būtu jādzīvo kā Alvilam," Alušta aizrādīja.
"Tad jau viņš ir iekrājis pamatīgu summiņu," Valters teica.
"Patiesībā nē. Alvils bieži ceļo no pilsētas uz pilsētu un no valsts uz valsti. Piemēram, pagājušajā rudenī viņš kopā ar paziņām devās uz Maroku un sabija tur divas nedēļas. Internetā viņi bija sapazinušies ar cilvēku, kurš vada karavānu ekskursijas pa tuksnesi. Viņi devās tuksnesī uz piecām dienām un tas katram izmaksāja sešdesmit eiro dienā. Cik jau kopā sanāk? Plus vēl ceļa izdevumi un dzīvošana."
"Jā, puisis tā neko iekārtojies. Viņš vispār domā atgriezties Latvijā?" Dana jautāja.
"Protams!" Aluštas balss bija pilna pārliecības. "Kaut kad. Alvils laiku pa laikam man un mammai sūta vēstules. Viņš rakstīja, ka domā palikt ārzemēs vēl kādu gadu. Es gan ceru, ka viņš būs atpakaļ ātrāk – esmu pēc viņa ellīgi noilgojusies."
Kristīne Čeirāne (c) 2010
Nākamā epizode - 06.11.
