Tas bija skaists jūlija rīts, kad Emīlija un Roberts devās uz Alpu kalnu ceļojumu. Viņi bija kopā jau divus gadus, bet šis bija viņu lielais piedzīvojums, lai izjustu kalnu gaisu un piedzīvotu viņu mīlestību pilnīgā svaigumā.
Pirmais ceļojuma dienas saulriets tos sagaidīja, kad viņi iznāca no mazas koka kotedžas, kurā bija pavadījuši nakti. Kalni šķita dzīvojami, klusums pārņēma viņus, un kopā viņi sapratuši, cik neliela cilvēku pasaule patiesībā ir. Emīlija nolēma paskriet uz tuvāko kalnu pīķi, un Roberts viņu izlēma pavadīt.
Viņi sāka ceļu pa kalnu taku, viņu elpas sveces pārpildītas ar alpu svaigumu. Augstāk viņi kāpa, jo vairāk viņi sajuta, ka viņu mīlestība aug kopā ar kalniem. Pār varavīksnes jūrām un ziedu pļavām viņi veica savu ceļu, vienmēr rokās turēdami viens otra roku.
Kad viņi nonāca kalnu pīķī, viņi mīlējās. Tā bija mīlestība, kas piepildīja abus ar vēlmi doties uz priekšu, neatkarīgi no tā, kurš ceļš priekšā gaidīja. Viņi skatījās viens uz otru, apskaujoties un šķīstot acīs no sajūsmas. Viņi zināja, ka šī kalnu mīlestība bija stiprāka par visiem vēja un sniega pūšiem.
Emīlija un Roberts devās lejup no kalna ar rokās pilnas ar vairogiem ziediem un svaigu sniegu, un viņu ceļš turpinājās kalnos, kur abu mīlestība kļuva tikpat cieša un stipra kā paši Alpu kalni. Viņi bija vienoti ar dabu, un šajā neaprakstāmā skats bija kaut kas, kas palika viņu sirdīs mūžīgi.
Emīlija un Roberts sāka saprast, ka lielākais piedzīvojums bija nevis kalnos, bet viņu kopējā mīlestībā un piedzīvojumos, ko viņi piedzīvoja kopā. Viņu stāsts par Alpu mīlestību tika rakstīts nevis vārdos, bet gan viņu sirdīs un acīs, kad viņi viens otru skatījās.
Un tā viņi dzīvoja ilgu un laimīgu dzīvi, savienoti ar mīlestību un Alpu kalniem, kas viņus vienoja tik stipri kā nekas cits pasaulē."
Es ceru, ka šis stāsts jums patika! Vai jums ir jautājumi vai papildinājumi stāstam?
