Alkas [4]2

Atvainojiet, ka tik vēlu man bija ideju krīzz,

tāpēc uz priekšu teksts nerakstijās. Šī daļa būs tāda paīsa.

Saharija atvadījās un aizgāja uz mājām. Sems pieteicās palikt pie manis pa nakti. Es palīdzēju Semam iekārtoties blakus istabā manā dzīvoklī. Pulkstenis sita pusnakti. „Arlabunakti.” Sems noteica un noskūpstīja manu pieri. „Arlabunakti.” Pasmaidīju un apskāvu Semu. Iegāju aši dušā, nomazgājos un apģērbos. Sems vērās laukā pa logu un es stāvēju durvīs: „Kas noticis?” Sems pagriezās pret mani un pasmaidīja: „Nekas nav noticis.” Ārā sāka līt lietus un devos gulēt. Sems darīja tāpat. Kāds klauvēja pie durvīm, piecēlos un paskatījos pulkstenī. Pulkstenis rādīja pusčetri. Piegāju pie durvīm un paskatījos caur actiņu. Tur stāvēja kāds ietinies apmetnī un teica: „Ielaidiet mani, lūdzu!” Es nopūtos un teicu: „Ko tev vajag?” „Esmu izsalcis un neviens man neiedod pat kripatiņu maizes...” stāvs teica un it kā noslaucīja asaras. Es atslēdzu durvis un ielaidu viņu iekšā. „Muļķe!” stāvs sauca un nometa apmetni. Kevins ar izsalkušām acīm metās man virsū un piespieda pie koridora sienas. Viņš turēja mani aiz zoda un pacēla augstāk. Viņš pieliecās man tuvāk un nedaudz pagrieza manu galvu, lai kakls būt atklāts. Es nevarēju pakustēties, bet tik vien trīcēt no bailēm. Kevins nolaizīja manu kaklu un teica: „Tu esi gards kumosiņš. Centīšos pēc iespējas vairāk tevi izgaršot.” Viņš atņirdza savus zobus. Jutu viņa auksto elpu uz kakla un pār kauliem pārskrēja trīsas. Kevina zobi ieurbās manā kaklā un jutu savas asinis.