Alkas [1]3

Šis ir man pirmais raksts

un nesen esmu sākusi rakstīt stāstu.

Ceru ka Jums patiks.

Es skrienu prom no Kevina, bet viņš man seko. Gaitenis un tā galā durvis. Raustu durvis, tās ir aizslēgtas. Viņš man tuvojas un smaida savu gribošo smaidu. Es baidos. Man priekšā nostājas draugs. „Sem?” nedroši jautāju. Viņš paskatījās uz mani un pasmaidīja. Kevins apstājās kur stāvēja, viņa sarkanās acis gailēja un smaidīja savu ļauno smaidu. No Sema muguras parādījās tumši taustekļi. Gaiteņa logos iespīdēja mēness gaisma. Sema taustekļi, tie bija tumši kā asinis un kā ūdens no tiem tecēja asinis. Kevins iepleta acis, sajutis asinis, un metās Semam virsū ar atvērtiem žokļiem, kuros sarindojās divrindu zobi, asi kā žiletes. Sems trieca taustekļus pret Kevinu un piespieda viņu pie sienas. Kevins pie sienas zvērojās un kauca. Sems spieda Kevinu ciešāk pie sienas, siena saplaisāja un Kevins kauca sāpēs. Kaucienus paciest nevarēju, atslēdzos un saļimu pie durvīm. „Sofij!” Sems sauca. Viņš pieliecās pie manis, atlaizdams Kevinu. Kevins saļima zemē. „Sofij! Mosties!” Sems pieslēja mani pie sienas. Kevins atjēdzās un metās virsū Semam. Sems viņu ar taustekli iztrieca cauri sienai uz blakus telpu un Kevins tur palika guļam zem gruvešiem. „Sofij!” Sems kliedza un apskāva mani. „Sem...” es pacēlu roku atbildes apskāvienam. „Ak, Sofij!” Sems nočukstēja.

Ja vēlaties lai turpinu rakstiet komentāros.