...stāstiņš aukstajiem ziemas vakariem
Alise,ne brīnumu zemē
Tiek pārdzīvots viņas dvēselei traki smags dzīves posms,no kura viņa pēc iespējamības būtu labāk atteikusies.Sirds jau tā salst no vientulības,a te vēl aiz loga ziema,sniegs, kas agrāk šķita viena no jaukākajām dabas parādībām,tagad šausmīgi kretinē un uzdzen tirpas.Vēl nesen viss bija tik labi,laimes bija tik daudz,ka varēja pārdot to cilvēkiem pa lēto,mīlestības trūkums šķita kā kaut kāda mistiska parādība,taču tagad rētas uz rokām nebūt neliecina par paradīzi uz zemes virs elles. Viņas telefona auto atbildētājā nevienas ziņas netiek atstātas kas stimulē prātu uz domām par pašnāvību. Uz palodzes sēžot nakts vidū,top bēdīgas četrrindes,piedungojot bēdīgu noti.’’Kur lai mūk’’?:,viņa jautā māmiņai raugoties tumšajās debesīs,arī paps tiek pasveicināts jau kurai asarai nobirstot. Šīs četras sienas ir vienīgās kas spēs viņu saprast,spēs uzklausīt,jo viņa jau sen neatpazīst cilvēkus pēc sejām.Tās septiņas dienas,tiek šifrētas kā septiņas fobijas,kas izskaidro septiņas rētas uz muguras,kurās iegravētās atmiņas grauž kā sāls kas uzbērts uz brūces.Priekš viņas dzīve jau sen ir beigusies,pasaule apstājusies,sirds mirusi,lai arī vēl sitās pat viņai nezināmu iemeslu dēļ,taču ir vēlme to drīz vien labot.Domās tiek būvēta lidmašīna kā iespēja tikt no šejienes prom,piekļūt tuvāk zvaigznēm un pārbaudīt savu plaušu kapacitāti iesviežoties atmosfērā bez gaisa.’’Vēl tikai pēdējā cigarete’’: viņa nodomā,nokratot pelnus līdz malām pārpildītā pelntraukā,un noskalojot dūmus ar jau tā līdz galam izsmādēto konjaku,pēc kā nokliedzoties:’’Kāpēc?’’,atkal sastingst cerībā ka sagaidīs atbildi.’’Laikam beidzot sāk iedarboties tās zāles ko man ārsts izrakstīja,man palika tik labi,viss kas apkārt tik patīkami griežas un kājas lēnām sāk tirpt’’: viņa nodomā,un vēl skaļi piebilst:’’vot tikai tā sāpe,sāpe kas nomoka, fiziski jau itkā nē,bet garīgo spēku iznīcina pilnībā!’’
Kurš gan to varēja paredzēt,šķita diena kā diena,neliecināja ne par ko tamlīdzīgu,taču atgriežoties mājās no kafejnīcas,kurā sarunātā tikšanās ar mīļoto tika pavadītā brīnišķīgi,cauri tumšajam parkam,itkā jau ne pirmo reizi izstaigātajam,uzbruka trīs vīrieši kas varētu būt papiņa gados,turot muti,sitot,atstājot rētas uz ķermeni,liedza gandrīz jau pilngadīgai meitenei nevainību,fiziski ņirgājoties,pazemojot un sadragajāot visu tālāk ejošo dzīves ceļu.Atstājuši meiteni vārtoties uz zemes,ejot prom vēl viens no pāri darītājiem,smejoties izspļāva frāzi ko meitene nekad neaizmirsīs,kas skanēja šādi:’’Dzīve pilna brīnumiem!’’,un pretīgie silueti pazuda tumsā.
Tagad aizverot acis meitenei kā neizdzēšams filmas kadrs,tās nakts notikumi slīd detalizēti,kas uz sekundi attur rokas no trīcēšanas,taču vēlme būt tuvāk vecākiem un zināt ka māmiņa viņu saprot un pažēlos ir spēcīgāka par visu,galvenais zināt ka gaida...
