... iepriekšējā šeit!
Kad bijām pie Tomasa istabā, Tomasam pajautāju - "Vai tu palīdzēsi man atradināties? es to vairs negribu. Gribu dzīvot normālu cilvēka dzīvi. Gribu būt tīra līdz eksāmeniem un izlaidumam."
Līdz eksāmeniem bija palikušas tikai 2.nedēļas, līdz izlaidumam mēnesis. Mums bija jāsāk kaut kas darīt.
"Vai vēlies sākt jau šodien? Varam to darīt kad vēlies." Tomass teica.
"Ja, sāksim jau šodien. Jo ātrāk būšu tīra, jo labāk." atteicu.
Tomass stāstīja, ja es būtu jau sākusi durt heroīnu būtu grūti, bet būs tik pat grūti.
"Tātad, tev būs jāpaliek pie manis kādas četras dienas. Paziņo to savai mammai, vai arī labāk es paziņošu." Tomass mierīgi teica.
"oky." teicu.
Es biju gatav atteikties no tā visa pēc iespējas ātrāk. Dienas un naktis šķita vienādas, laiks vilkās gliemeža gaitā. Pirmā nakts nebija, tik graujosa kā otrā un trešā. Morāli nepārkāpjama. Man likās, ka nomiršu no kaulu lauzšana un drudža. Nedomāju, ka būs tik grūti. Nevienam neieteiktu pat pamēģināt. Zinu arī man bija tas slavenais teiciens - no vienas jau nekas nebūs. Tīri no heroīna ietekmes var kļūt ārā tikai paši stiprākie. Es cerēju un ticēju, ka es esmu tāda. Ceturtā dienā biju gandrīz tīra. Tagad vismaz zināju, ka esmu stipra, un varu no tā atradināties. Biju lepna par sevi. Piektajā dienā varēju atgriezties skolā.
Skolā viss ritēja veiksmīgi. Stundas, skolotāji un viss pārējais. Kad ienācu klasē, sadevusies rokās ar Tomassu, klases puiši mums aplaudēja. abi sākām smieties, un gājām pie viņiem.
"Stulbeņi." teicu uz viņiem.
"Kur tu biji pazudusi?" Kristaps jautāja.
"Ja, un jūs ar Tomasu tagad pāris?" Kalvis prasīja.
''oij, oij, oij Tomass nocēla Kalvim meiteni.'' iesmējās Edgars.
Visi smējāmies, un visi uz mani gaidīja kad atbildi. Tad nu sāku viņiem stāstīt.
"Pirmkārt, biju apslimusi uz dažām dieniņām, tāpēc nebiju skolā!"
Pēkšņi Elgars iesmējās un teica - "Ar ko tad biji slima? Ar Tomass mīlestību? deviņdesmitdeviņi procenti, ka biji pie viņa, jo viņš tak arī nebija skolā, abi slimojāt ar vienu kaiti - mīlestības kaiti." visi smējās.
"Izbeidz, greizsirdīgais. Bijām apslimuši. Un jā, kapēc gan nē, kapēc gan mēs nevarētu slimot kopā? mēs taču esam pāris." mēdījos.
Sākās stunda, un mēs apsēdāmies savās vietās. Protams, sēdēju kopā ar Tomasu. Tagad pilnīgi visās stundās sēdēju ar Tomasu.
Pēc stundām pie mums piesteidzās Kika.
"Hey, draugi. Vairs neslēpjaties, ja? Nē, nē man prieks par jums abiem mīlniekiem. Jūs nezinat kur palicis Toms, ilgi nav bijis skolā." Kika smaidīja.
"Toms ir slims, viņam ir plaušu karsonis, viņš nebūs ne uz eksāmeniem, ne uz izlaidumu." Tomass meloja.
"Oij, nabadziņš. Kurā slimnīcā viņs guļ, varbūt varu aiziet pie viņa ciemos?" meitene jautāja.
"Viņš ir vectēva pilsētā, lai viegglāk būtu viņu aprūpēt!" Tomass mierīgi teica.
Kika palika bēdīga, un no mums atvadījāmies, bet mēs ar Tomasu gājām uz autobusu.
"Es ceru, ka tu man nekad šita nemelosi." zobgalīgi teicu.
"Neteikt taisnību, kaut ko noklusēt, neizstāstīt līdz galam nav melošana." viņš smējās. Iedunkāju ar elkoni viņam sānā.
BIju tik laimīga ar viņu. Viņš bija ideāls, un viss kas ap viņu griezās bija ideāls. Man vajadzēja atgriezties mājās atrādīties mammai, bet šoreiz negāju viena, pie rokas vedu Tomasu. Biju gatava Tomasu iepazīstināt ar savu mammu.
nu, lūdzu jums daļiņa. Pietiks šodienai, jā jā zinu, ka jums nepietiks, ķeršos klāt vēl vienai. ;D
