local-stats-pixel

Ak šausmas :(19

 72  16

Stāsts par kādu meiteni un zēnu kuri bija pazīstami kopš

agras bērnības, bet viņu draudzība beidzās ar ....


Viņai bija draugs, ar kuru viņa uzauga kopā. Viņai, viņš ļoti patika. Bet viņam, viņa bija kā parējās meitenes...
Meitene: Hei, gribi aiziet ar mani uz kino?
Puisis: Es nevaru.
Meitene: Kāpēc, tev jāpilda mājasdarbi vai kā?
Puisis: Hem...nē.
Meitene:...Ko tad tu darīsi?
Puisis: Es eju satikties... ar draugu.
Ar viņu vienmēr tā bija, viņš satika citu meiteni viņas priekšā, takā tas neko nenozīmētu. Viņa jutās kā tikai vel viena no viņa meitenēm.
Vārds ''Mīlu'' nekad neiznāca pa viņa muti, tikai viņas. Kopš viņa, viņu pazīst, viņa nekad nav dzirdējusi ''Es tevi mīlu'' no viņa nekad agrāk. Nekas vispār nenotika. Viņš neko neteica no pirmās dienas un tas tā turpinājās līdz pagāja 100 dienas...200dienas...
Katru dienu, pirms viņi teica viens otram uz redzēšanos, viņš viņai iedeva lelli, katru dienu, neko nesakot. Viņa nezināja kāpēc... Tad vienu dienu...
Meitene: Hmm... Rafik*
Puisis: Ko... neklusē, vienkārši pasaki.
Meitene: Es mīlu tevi!
Puisis:...Hmm, kas...ko...? Vienkārši paņem šo lelli... un ej mājās.
Tā viņš ignorēja viņas 'trīs vārdus' un iedeva viņai lelli. Tad viņš pazuda, pareizāk aizskrēja prom. Lelles, ko viņa saņēma no viņa katru dienu, piepildīja viņas istabu, viena pēc otras. Viņu bija daudz...
Tad vienu dienu, pienāca, viņas 15 gadu dzimšanas diena. Kad no rīta viņa piecēlās, viņa iztēlojās ballīti ar puisi. Viņa sēdēja istabā un gaidīja puiša zvanu. Bet... pusdienas pagāja, vakariņas... un drīz debesis bija tumšas... viņš tik un tā nebija zvanījis. Tas bija nogurdinoši skatīties uz telefonu.
Tad apmēram 2:00 no rīta, viņš pēkšņi piezvanīja un piemodināja viņu no guļas. Viņš teica viņai, lai viņa iet ārā no savas mājas, viņa bija tik ļoti uztraukusies.
Meitene: Rafik*...
Puisis: Še, paņem šo.
Un atkal, viņš pasniedza viņai mazu lelli...
Meitene: Kas tas?
Puisis: Es to neiedevu tev vakar, tādēļ es to dodu tagad. Tagad es eju uz mājām, atā.
Meitene: Rafik*, pagaidi! Vai tu zini, kas šodien par dienu?
Puisis: Šodien? Kas šodien ir?
Viņas sirds sāpēja, viņa domāja, ka viņš atcerēsies viņas dzimšanas dienu. Viņš apgriezās un aizgāja, takā nekas nebūtu noticis. Pirms viņš paspēja pazust, viņa iekliedzās ''Pagaidi!''
Puisis: Tev ir kas, ko teikt?
Meitene: Pasaki man... pasaki man, ka tu mani mīli...
Puisis: Ko... tu pateici?
Meitene: Pasaki man... lūdzu. Tie ir tikai trīs vārdi.
Puisis: ''Es negribu teikt... ka es mīlu kādu, tik vienkārši.''
Tas bija tas ko viņš pateica. Tad viņš aizskrēja. Viņa nokrita uz ceļiem. Viņs to negribēja teikt tik vienkārši... Kā viņš var.... viņa jutās slikti... Varbūt viņš nav puisis priekš viņas...
Pēc tās dienas, viņa sēdēja mājās raudādama. Viņš nezvanīja viņai, kaut viņa to gaidīja. Viņā turpināja viņai dot mazu lelli, katru dienu, pie viņas mājas. Lūk tā istaba piepildījās ar lellēm... katru dienu.
Pēc mēneša, viņa savāca sevi kopā un devās uz skolu. Bet viņas sāpes atgriezās, kad... viņa ieraudzīja puisi uz ielas... ar citu meiteni... Viņam bija smaids uz sejas, tāds ko viņa nekad nebija redzējusi... Viņa aizskrēja atpakaļ uz mājām un skatījās uz lellēm viņas istabā, un asaras sāka birt... Kāpēc viņš deva lelles viņai... Gan jau tās lelles ir paņemtas no citām meitenēm... No dusmām, viņa sāka mētāt lelles apkārt. Tad telefons zvanīja. Tas bija viņš. Viņš teica, lai viņa iznāk ārā no mājas , pie autobusa pieturas.
Viņa sevi nomierināja un aizgāja uz autobusu pieturai. Viņa sev atgādināja, ka viņai viņš jāaizmirst... Tad viņa ieraudzīja puisi, viņš turēja rokās lielu lelli.
Puisis: Tu atnāci, es domāju, ka tu esi bēdīga.
Viņa nevarēja izturēt, jo viņš izturējās it kā nekas, nebūtu noticis. Drīz, viņš viņai sniedza lelli kā vienmēr...
Meitene: Man viņu nevajag!
Puisis: Ko... kāpēc...?

Viņa izrava lelli no viņa rokām un nometa to uz ielas.
Meitene: Man nevajag šo lelli! Man vairs to nevajag!! Es vairs nekad, negribu tevi redzēt!
Bet atšķirībā no citām dienām, puiša acis drebēja.
Puisis: ''Es atvainojos...'' Viņš atvainojās mazā un trīcošā balsī.

Tad viņš uzgāja uz ceļa

Meitene: Tu stulbeni!! Vienkārši atstāj lelli tur, izmet to!!
Bet viņš, viņu ignorēja, tad... PĪĪĪ PĪĪĪ! Signalizējot, liela kravas mašīna viņam tuvojās.
Meitene: ''Rafik! Ej! Ej nost!'' Viņa kliedza, cik skaļi varēja.
Viņš piecēlās un paskatījās uz viņu ar skumjām acīm.?

Tad BOOM!

Skaņa bija briesmīga. Viņa kliedza un raudāja. Bet nekas, nevarēja puisi atgriezt... Vienalga, cik ļoti viņa nožēloja, vārdus ko bija teikusi viņam... viņa nevarēja... Un tā viņš pazuda no viņas dzīves. Pēc šīs dienas viņa ilgi pārdzīvoja, ka ir zaudējusi viņu...
Pēc dieviem mēnešiem, viņa paņēma lelles. Tās bija vienīgās dāvanas, kopš viņa bija kopā ar puisi. Viņa atcerējās dienas ko pavadījusi kopā. Tad viņa sāka skaitīt dienas, kad viņi bija kopā...
Meitene: ''Viens...divi...trīs...'' Tā viņa sāka skaitīt lelles...
Meitene:''Četri simti un astoņdesmit četri... četri simti un astoņdesmit pieci...'' Kopā bija 485 lelles.
Tad viņa sāka raudāt, ar lelli rokās. Viņa to tik cieši apskāva, te pēkšņi...
''Es tevi mīlu, es tevi mīlu'' Viņa nometa lelli, šokēta.
''Es....mī..lu...tevi??'' Viņa paņēma lelli un piespieda tai vēderu.
''Es tevi mīlu, es tevi mīlu'' Tas nevar būt! Viņa piespieda visu leļļu vēderus.
''Es mīlu tevi''
''Es mīlu tevi''
''Es mīlu tevi''
Tie vārdi nāca ārā bez apstājas. Es...mīlu tevi... Kā viņa neiedomājās, ka puiša sirds vienmēr bija viņai blakus. Kā viņa neiedomājās, ka puisis, viņu mīlēja tik ļoti... viņa paņēma lielo lelli no gultas apakšas un piespieda tās vēderu. Tā bija pēdējā lelle, kura bija uzmesta uz ceļa. Tai viršu bija asiņu pēdas. Balss sāka skanēt, tā kura viņai pietrūka viss vairāk...
''Mazā...Vai tu zini kas šodien pa dienu? Mēs esam mīlējuši viens otru 486 dienas. Vai tu zini, kas ir 486? Diena kad es pateikšu, ka mīlu tevi.
Hmm... es biju pārāk kautrīgs... Ja tu piedosi man un paņemsi šo lelli, es pateikšu, ka es mīlu tevi... katru dienu... līdz es miršu... Es mīlu tevi...''
Viņa sāka raudāt. Kāpēc? Kāpēc? Viņa jautāja Dievam, kāpēc viņa par to uzzināja tikai tagad?
Beigas.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 19

0/2000

Izcils sūds, gan jau kādam nopunķotam, pumpainam tīnelim patiks

 17  1 atbildēt

Katru reizi kad lasu kko taadu - emotion

 3  0 atbildēt

tiešām  acīs asaras saskrējjaemotion

 4  2 atbildēt

vispar diezgan komisks gadijums :d babietis pusotrugadu grib kaiminu jakli ievilkt gulta a sis so ar lelitem baro :d.ka tik stasta varonis nav kads 70 gadus vecs izvirtis amerikanu pensionars :D

 1  0 atbildēt

blaaa blaa blaaa. bez *cijām

 2  1 atbildēt

aizkustinošs...

 

pat asaras sariesāsemotion

 4  6 atbildēt

emotion  Tiešām skumji ...

 2  5 atbildēt

kuri lohi liek minusus ? kkadi 12 gadigie tini kuriem viss face ar pinem un uz skolu dod 20 sant diena ? un nav meitenes ahhh...sapratu skaudiba

 2  5 atbildēt

vairak sitadus !!

 2  6 atbildēt

Skaisti, bet skumji :(

 0  4 atbildēt

Aizkustinoši.. :)

 1  6 atbildēt

Skumīgs stāsts!

 1  6 atbildēt

emotion

 0  5 atbildēt

Pati uzraxtiji?? :) Ar interesi lasiju! :)

 1  7 atbildēt

loti aizkustinosi!

 1  7 atbildēt