Šoreiz tāda paīsāka nodaļa, vienkārši bija slinkums rakstīt. Vēl arī tas ka skolā bija daudz kontrokdarbu, tāpēc nevarēju vairāk uzrakstīt... nu lai labi lasās.
Džefs
Maija un Bens vairs nenonāca uz dzīvojamo istabu. Un visi pārējie tādēļ devās gulēt.Es klusi izlavījos no istabas un izgāju ārā. Bija tumšs un vēl migla. Es sāku iet pa meža celiņu uz ciemata pusi. Tas bija diezgan tālu, bet vienalga man vajag kādu
nogalināt. Es ar katru soli palielināju savu tempu, nu jau es attapos skrienot. Beidzot biju ticis pie pirmās mājas. Paskatījos pa logu, tur gulēja divi mazi bērni. Man šonakt prāts
nenesās uz bērnu slepkavošanu. Tā nu es gāju tālāk tur atradās tipiska lauku māja. Es piegāju tai klāt. It kā speciāli deļ manis atvērts logs. Es iekāpu
pa to. Apskatījos apkārt. Tur gulēja meitene ar brūniem gariem matiem, kuri mirdzēja mēnessgaismā. Es klusām piezagos pie viņas gultas un izvilku nazi no kabatas “Ej gulēt…” es
nočukstēju un triecu nazi viņai plecā. Viņas acis uzreiz plaši atpletās un viņa žēli un sāpju pārpilni iekliedzās. Es izrāvu nazi no viņas pleca, pasmaidīju un iedūru viņai tieši sirdī. Viņas asinis nošļakstīja manu seju, rokas un drēbes. Es jau griezu smaidu pār viņas vaigiem. Bet mani iztraucēja maza bērna nevainīgie šņuksti. Es
pagriezos. Tur stāvēja mazs puišelis. Es piegāju viņam tuvāk. “Viss ir labi.” es sacīju “Tad kad tu izaugsi, es atgriezīšos un izglābšu tevi no tevis paša.” zēns izbailēs skatījās uz mani. Es pabužināju viņa gaišos matus un skrēju līdz logam.
Es izlecu un sāku skriet ko kājas nes atpakaļ uz mājām. Pēkšņi es ievēroju sarkanīgu gaismu un izdzirdēju rupju, griezīgu, dēmonisku balsi. Es ātri noslēpos aiz koka. “Tev viņa jāatrod! Vai arī tu mirsi!” balss teica. “Bet kur meklēt?” otra balss kas
bija nedaudz maigāka un meitenīgāka atbildēja “Nezinu. Bet mums viņa ir jāatrod!” dēmoniskā balss iekliedzās. Es klusi nogūlos zemē un centos saskatīt runātājus
caur saknēm. Tas bija… ak nē… tikai ne to. Tas bija Zalgo un laikam kāda no viņa pakalpiņiem. Es klusām līdu ātrāk prom no notikuma vietas. Jau biju aizlīdis pietiekami tālu, lai mani nedzirdētu. Es piecēlos un sāku skriet. Jau biju ticis līdz mājai. Es sajutu ka kāds mani ceļ aiz kapuces… paldies dievam tas bija Slenders. “Kur tu biji?” viņš dusmīgi jautāja “Es biju aizgājis medībās. Bet
ieraudzīju kautko negaidītu…” es dusmīgi vēros zemē “Ko tu ieraudzīji Džefrij?” Slenders nu jau nokaitināti jautāja “Zalgo, Zalgo kādu meklē un man ir aizdomas, ka Maiju.” es pagriezos lai jau ietu iekšā mājā. “Tātad mums būs viņa ne tikai jātrenē, bet arī pastiprināti jāapsargā!” Slenders tikko to pateicis aizteleportējās.
Es iegāju mājā un uzreiz devos uz manu istabu. Es nometu nazi uz galda, novilku visas drēbes izņemot bokseršortus un iekritu gultā.
Pēkšņi es sadzirdēju dīvainu skaņu. Izklausījās pēc mūzikas, tā bija diezgan smaga un nomācoša. Es izkāpu no gultas un gāju līdz durvīm. Es no sākuma domāju ka tas ir L.J. kurš atvilcies no sava cirka, bet nē, es attaisīju durvis un izgāju gaitenī.
Mūzika nāca no Bena istabas. Es klusi atvēru durvis un skatījos pa to spraugu. Bens gulēja kā nosists.
Bet Maija sēdēja uz gultas malas ieslēgusi mūziku un psihopātiski smaidīja, viņa kautko turēja savās rokās kuras es neredzēju.Es klusi attaisīju durvis un lavījos iekšā. Maijas rokās bija Bena zobens, viņa ar to bija iegriezusi garu līniju pār savu roku. Tumšās asinis lējās zemē. Viņa ķiķināja un smīnēja. Viņa beidzot mani pamanīja. “Meļi!” viņa izsaucās pusbalsī, piecēlās no gultas un nāca man virsū. “Kāpēc meļi?” es šokēti jautāju “Nejau jūs…”
viņa nometās ceļos un izplūda asarās. “Kas tad?”
es biju neizpratnē “Cilvēki… cilvēki ir meļi!” Maija pasmīnēja vēlreiz.“Nāc līdzi.” es nočukstēju. Un pacēlu viņu no grīdas.
Viņas asaras bija pilnīgi identiskas Bena, tikai viņas acis nav melnas, bet acu varavīksnenes iekrāsojušās asins sarkanas… Bāla āda un brūni spuraini mati, dīvaina meitene.
Mēs izgājām gaitenī. “Klau, tev jāizstāsta man kāpēc tu esi… šāda…” es pabužināju savus matus “Tas ir garš stāsts…” Maija skumji nolieca galvu.
“Man laika ir daudz.” es pasmaidīju “Nu… labi… es izstāstīšu. Tikai man negribas te vislaik stāvēt.” viņa norūca “Jā. Ejam uz manu istabu!” es ierosināju.
Maija
Džefa uzstājība mani nokaitināja. Bet tik un tā es gāju viņam līdzi. Džefs īstenībā nemaz nebija tik nejauks,kā es domāju. Mēs ienācām viņa neleielajā istabā. Džefs apsēdās gultā. “Nāc, droši.” viņš uzsita uz gultas lai es piesēstu. Es apsēdos gultas kājgalī un vēroju Džefu.
“Tātad, stāsti… kāpēc tu esi šāda?” Džefs teica ieskatīdamies dziļi manās acīs. “Nu tad kad man vēl bija seši gadi notika kautkas briesmīgs… bija silta vasaras diena un mēs ar draudzenēm gājām peldēties… es ielīdu ūdenī un pēkšņi sajutu, ka kāds mani satver aiz kājas un rauj zem ūdens… es centos cīnīties pretī, bet tas kurš mani parāva zem ūdens bija spēcīgāks.” es teicu. Džefs ieinteresēti skatījās
uz mani. Tad es turpināju “Pēkšņi es domāju… viss, tās ir beigas. Es atvēru acis un pamanīju blondus matus… tad es padevos un ieelpoju… bet pēkšņi kāds sāka runāt manā galvā. Tas bija nāves dēmons viņš sacīja, ka mirs tikai deļ tā lai es paliktu dzīva… mūžīgi. Tad viņš ievilka mani manā pašas zemapziņā un noskūpstīja.” es domīgi stāstīju “Tad es atmodos zem ūdens. Slīcinātājs bija pazudis… es izlīdu no ūdens, neviena no manām draudzenēm nebija pamanījusi, ka es slīkstu.” Džefs visu laiku bija vērojis mani viņa pelēkzilās acis tumsā
nedaudz varēja saskatīt. Es pasmaidīju. “Labi, bet kas notika tālāk?” Džefs ziņkārīgi jautāja “Rīt, bet tikai tādā gadījumā, ja tu man pastāstīsi par sevi.” es piecēlos kājās “Nu tad es iešu atpakaļ pie Bena.” es teicu un jau grasījos iet projām. ''Pagaidi, klau, kāpēc tu teici ka cilvēki ir meļi?'' viņš jautāja ''Tāpēc ka mani nodeva... mana bijusī labākā draudzene...'' es atkal apsēdos uz gultas. ''Pag kā viņa izskatās?'' Džefs pierāvās man tuvāk "Amm... brūni pagari mati ar blondām šķipsnām, zilas acis. Pati neliela auguma. Bet viņa ir gadu vecāka par mani, viņai ir četrpadsmit...'' es sarūktināti klāstīju ''Pag, vai viņai ir mazs brālis?'' Džefs pakasīja pakausi. es piekrītoši pamāju ar galvu. ''Es ceru ka tu nedusmosies uz mani... bet es šonakt viņu nogalināju...'' viņš iesmējās ''Nopietni!?'' es priecīgi iesaucos un apskāvu Džefu. Viņš smaidīja. ''Nu labi, es iešu pie Bena, savādāk viņš sāks uztraukties.'' es uzsitu Džefam pa plecu “Tad jau arlabunakti!” viņš pasmīnēja “Līdz rītam!” es noteicu un klusām izgāju no istabas.
Es atvēru durvis un ielavījos istabā. Tikpat klusu es ielīdu gultā blakus Benam, viņš klusi šņākuļoja. Es uzliku roku uz viņa krūtīm un viņš instinktīvi pierāvās man klāt un aplika savas rokas man apkārt. Tādā drošībā es vēl nebiju jutusies nekad…
