Aizsniegt putnus | 5.daļa0

Meitenes sēdēja parkā uz soliņa un cieši skatījās telefona ekrānā uz tikko uzņemtajām bildēm. Selfiju taisīšana allaž bija jautra nodarbe. No ekrāna uz viņām skatījās divas smejošas meitenes ar izbolītām acīm, viņas kopā izskatījās tik laimīgas. Reičela sajuta uz sejas siltos saulesstarus, kuri beidzot parādījās aiz mākoņiem, un pacēla galvu. Pēkšņi viss apkārt likās tik plaukstošs un pavasarīgs. Pavasaris bija viņas mīļākais gadalaiks, jo visa daba tad mostas no sava ziemas miega un plaukst pilnā krāšņumā. Tas aizdzen prom, viņasprāt, ziemas pelēcīgumu un drūmumu.

-Kāpēc tu tā smaidi?- Iesmējās Paula, kura labu laiku draudzeni vēroja.

-Nezinu, vienkārši sajutos laimīga,- Viņa atsmēja pretī.

-Aiziesim uz mūsu slepeno vietu?

-Tagad...? Ejam.

Reičela strauji piecēlās no soliņa un sagrīļojās. Lai nenokristu, viņai bija jāapsēžas atpakaļ.

-Reič, viss kārtībā?- Paula bija uztraukusies.

-Protams, tikai par strauju piecēlos, sareiba galva.

Meitene mēģināja celties vēlreiz un šoreiz panākumi bija lielāki, viņa iztika ar nelielu sašūpošanos. Drošības pēc viņa ieķērās Paulai elkonī un viņas uzsāka ceļu uz savu slepeno vietu. Māju rindas apkārt palika arvien retākas, vietām parādījās mazdārziņi, arī cilvēku apkārt tikpat kā nebija. Viņas nogriezās no galvenā ceļa un sāka iet pa nelielu taciņu. Tā bija gara un līkumaina, bet tās galā pavērās skats uz kalnu, kura pakājē atradās liels un vecs ozols. Tas bija viņu galamērķis, Paula aizskrēja pirmā un uzrāpās varenā koka zaros. Tā viņas bija sacentušās bērnībā, bet Reičelai uz to nenesās prāts, viņa palika stāvot malā un vērojot kā draudzene rāpjas pa koka zariem.

-Tu nāc?- No koka vidus zariem bija dzirdams sauciens.

-Jā, tūlīt...- Reičela atsauca pretī un sāka rāpties kokā, -Jūtos nedaudz par vecu tam.

-Beidz, mēs to daram vienmēr, kad esam šeit.

Zari kokam bija patiešām lieli un resni, meitene uzrāpās zarā blakus Paulai un apsēdās. No koka pavērās skaists skats uz apkārtni, bija redzamas citu koku galotnes, krūmi un nelieli kalniņi. Viņas sēdēja blakus un atcerējās viņu kopīgos notikumus, kad viņas vēl bija mazas. Piemēram to, kā mēģināja noķert mazās zivtiņas strautā un burkā taisīt tām mājvietu vai, kā viņas, mazas būdamas, domāja, ka tauriņi reiz pārvērtīsies fejās. Laiks paskrēja nemanot. Debesis nu iekrāsojās sārtos un violetos toņos, saule lēnām pazuda aiz horizonta. Bija jādomā par atpakaļceļu. Bet Reičelai tik ļoti negribējās doties atpakaļ, šeit nebija steigas, rosības, cilvēku, tikai viņas divas vien.

-Mums vajadzētu iet atpakaļ,- nu arī Paula atskaņoja viņas domas.

-Tiešām, iesim.

Viņas kopā bija pavadījušas visu dienu un nemaz negribēja šķirties, bet diemžēl tas bija jādara. Klusējot viņas gāja atpakaļ pa līkumaino taku, vēlāk pa galveno ceļu līdz mājas abās ceļa pusēs palika arvien biežākas. Viņas pa ceļam sastapa arvien mazāk cilvēku un mašīnu, apkārt varēja dzirdēt tikai dabas skaņas. Meitenes jau bija atnākušas līdz pašam parkam, šķiršanās brīdis strauji tuvojās. Lasot viena otras domas, draudzenes cieši apskāvās.

-Apsoli, ka tu man rakstīsi,- Reičela bija noskumusi.

-Es apsolu, bet tu apsoli man, ka mēs nākamreiz vēl tiksimies,- Paulas balss skanēja visai nopietni.

-Es tiešām centīšos savaldīties, tevis dēļ.

Meitene atlaida viena otru vaļā un atvadījās. Paula aizgāja uz pieturas pusi, lai brauktu mājās ar autobusu. Apkārt jau bija neliela tumsa un Reičela notrīcēja, viņai nepatika vienai atrasties tumsā. Viņa sāka iet uz māju pusi, ik pa laikam paātrinot gaitu. Vienu brīdi pat likās, ka viņa skrien. Koki, laternu apspīdēti, meta lielas ēnas, sāka smidzināt smalks lietus. Pavisam nedaudz samirkusi, Reičela iegāja kāpņutelpā un nokratīja nelielās lietus lāses no sevis. Kāpņutelpā nebija gaismas, tāpēc viņai nācās pašai pa tumsu taustīties uz otro stāvu. Viņa sataustīja durvju rokturi, satvēra to, dziļi ieelpoja un vilka. Durvis bija ciet, meitene sajuta savus sirdspukstus. Pēc otrā zvana pie durvīm, tās beidzot atvērās. Neliels gaismas stars iespīdēja krēslainajā kāpņutelpā un stāvs durvīs iecirta Reičelai pliķi. Viņa sarāvās un piekļāva roku vaigam.

-Ej iekšā,- viņa dzirdēja rupjo tēva balsi.

Meitenei divreiz nebija jāatkārto, viņa iespruka iekšā dzīvoklī un taisnā ceļā devās uz savu istabu. Acīs saskrējušās asaras aizmigloja skatu un viņa paklupa aiz istabas sliekšņa. Dzīvoklī atbalsojās skaļš blīkšķis.

-Reičela, tev viss kārtībā?- viņa dzirdēja tuvojošos mātes balsi.

-Liec viņu mierā, ir pelnījusi,- tēvs centās viņu aizkavēt.

Bet mamma jau bija piesteigusies klāt un, saķērusi meitenes seju ar abām rokām, pagrieza to pret gaismu. Uz kreisā vaiga bija liels apsārtums.

-No kā tev tas?- viņa bažīgi vaicāja.

-Vai tad neredzēji? Paklupu un nokritu, būšu pa ceļam sasitusi. - viņa sabozusies norūca un atbrīvojās no mātes tvēriena.

-Nemelo man. Tev ir kādas problēmas ar draugiem? Tu ar kādu sakāvies?

-Nē taču, liec mani mierā,- Reičela iegāja savā istabā un aizvēra aiz sevis durvis.