local-stats-pixel

Aizsniegt putnus | 4.daļa2

 46  0

Šī balss Reičelai nelikās pazīstama un viņa pagriezās, lai varētu apskatīt saucēju. Tas bija zēns no blakus kāpņutelpas- garš, ar vējā izspūrušiem matiem un simpātisku smaidu. Meitenes sirds priekā nesalecās, viņai zēni pašlaik likās vienaldzīgi tāpat, kā citas lietas par kurām sapņo viņas vecuma meitenes.

-Tev kaut kas izkrita,- Zēns sniedza viņai pretī atslēgu ar ģitāras piekariņu.

Viņa uz brīdi apmulsa, tad pasniedzās pretī viņa plaukstai un paņēma to.

-Paldies, es būtu to pazaudējusi...

-Laikam gan.

Uz brīdi iestājās neveikls klusums, kuru pārtrauca zēna balss.

-Vai varu uzzināt, kā tevi sauc?

-Mani? Reičela...Un tevi?

-Dāvis. Tev ir ļoti skaists vārds.

-Man gan pašai tas nepatīk,- Reičela neveikli iesmējās. -Tas man liek justies kā muļķīgā seriālā par mīlestību.

-Man tagad jāiet, kaut kad tiksimies.- Dāvis pasmaidīja un devās iekšā kāpņutelpā.

Reičela brīdi palūkojās uz atslēgu, ielika to kabatā un izgāja no pagalma. Diena bija nesen sākusies un apkārt jau valdīja rosība. Cilvēki steidzās uz autobusu pieturu, bērni skraidīja pa māju pagalmiem, mašīnās sēdošie cilvēki devās savās gaitās. Reičelai tuvojās viņas klasesbiedrene, tas manāmi pasliktināja viņas omu. Meitene jau bija gatava dzirdēt kādu izsmejošu vārdu adresētu viņai, bet klasesbiedrene vienkārši pagāja viņai garām, neizrādot, ka ir to pamanījusi. Reičela atviegloti uzelpoja un devās tālāk parka virzienā. Pēc pāris minūtēm viņa jau bija klāt, bet Paulu nekur nemanīja.

-Esmu atnākusi par ātru,- viņa nodomāja un apsēdās uz kāda soliņa, kurš solija viņai bezmaksas WiFi.

Kliedējot laiku telefonā viņa nepamanīja, kā draudzene jau bija klāt un cieši apskāva viņu no aizmugures. Abas sasveicinājās, apkampās un devās uz iecienīto kafejnīcu ''Ance''. Kafejnīcā valdīja patīkama gaisotne, spēcīgo tējas aromātu varēja sajust pat dziļākajā telpas nostūrī. Zeltaini dzeltenās sienas izraisīja tikai siltas un priecīgas emocijas. Kafejnīcā bez abām meitenēm bija vēl tikai trīs apmeklētāji, tas bija neraksturīgi brīvajai dienai. Paula un Reičela izvēlējās galdiņu pie loga telpas tālākajā galā, viņas bija pasūtījušas pa tasei karsta kakao un sviesta kruasānam. Par laimi pasūtījums nebija jāgaida ilgi.

-Nu, kā tev te bez manis?- Sarunu iesāk Paula, norijusi kruasāna kumosu.

-Varēja būt arī labāk...- Reičelas balsī varēja saklausīt skumju pieskaņu.

-Tu vēljoprojām tiešām par to domā?

-Jā, tikai nevaru saņemties.

-Un tu par mani padomāji? Es to nemūžam nepārdzīvošu.

-Un kā tad ar maniem pārdzīvojumiem? Tu nezini kā tas ir, katru dienu gribēt nāvi.- Nu jau viņas balsī bija dusmas.

-Nē, nezinu gan.

-Piedod, man nevajadzēja tā.

-Viss ir labi, nomierinies, es saprotu.

-Un kā tev tur bez manis?

-Diezgan labi, gan skolā, gan klasē, gan kopmītnēs viss ir lieliski tāpat kā parasti. Pilnai laimei pietrūkst tikai tevis blakus.

-Ja vien tu zinātu, kā jūs visi bijušie klasesbiedri man pietrūkstat.

-Vēljoprojām nespēj sadraudzēties?

-Es nemaz negribu, viņi man nav vajadzīgi. Galvenais, ka man ir palikuši vismaz pāris uzticīgi draugi.

Karstais kakao patīkami sasildīja. Meitenes vēroja kafejnīcas klientus, kuri nāca un gāja. Viņas te bija visilgāk, kā jau vienmēr. Bet palikt vēl vairs nebija ērti, bija kaut kas jāpasūta vai jādodas prom, viņas izvēlējās otro variantu. Meitenes varēja aiziet uz vietējo tirgu vai paklaiņot pa apģērbu veikaliem. Tas vienmēr sagādāja prieku, jo varēja atrast ko jaunu un interesantu, kā arī vienkārši jautri pavadīt laiku kopā. Velkot jaku, Reičela sataustīja kabatā atslēgu un neviļus pasmaidīja.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000
Pag, es kautko nesaprotu- stāsta darbība notiek Latvijā. Tad kādēļ galvenai varonei ir amerikānisks vārds?
 0  0 atbildēt