Atvērusi acis, Reičela izstaipījās un ielūkojās pulkstenī. Tas rādīja 10:47, viņa bija plānojusi celties 11:00, bet pāris minūtes neko diži nemaina. Pa zilās istabas logu iespīdēja spoži saules stari, beidzot tuvojās pavasaris. Meitene pat uzdrošinājās atvērt logu, ko darīja reti aukstajā laikā. Svaigais gaiss sāka pamazām piepildīt nelielo telpu, ārā bija dzirdama priecīgā putnu vīterošana un bērnu balsis.
Dzīvoklī valdīja kņada, kas nāca no virtuves. Ģimene jau bija sākusi brokastot, gaisā virmoja spēcīgs kafijas aromāts. Reičela dievina kafiju, bez tās viņa vairs nevar iedomāties savu dienu. Mona jau bija prom, saklājusi gultu, meitene devās uz virtuvi.
-Labrīt...- viņa klusi noņurdēja.
-Miegamice pamodās,- jautri nosmēja mazā māsa.
Mamma bija sacepusi plānās pankūkas, kā parasti sestdienās, virtuvē valdīja patīkama smarža. Varētu pat cerēt, ka rīts ģimenē ir iesācies labi. Meitene sev uzvārīja kafiju un pievienojās brokastīm.
-Cikos tu vakar ieradies mājās?- Klusumu pārtrauca tēvs.
-Es... es neieskatījos pulkstenī.
-Vai tiešām?- Viņa sejā pavīdēja neliels smīns.
-Viņa pārnāca diezgan agri un palīdzēja man piekārtot virtuvi,- Mamma glāba situāciju.
Reičela viņu pateicīgi uzlūkoja. Brokastis turpinājās klusumā un meitene cerēja, ka neskanēs jautājumi par skolu un atzīmēm. Māsa priecīgi stāstīja par deju nodarbībām, kuras šogad sākusi apmeklēt, uzsākot pirmo klasi. Abi vecāki izskatījās ieinteresēti un, par laimi, viņai neviens lieku uzmanību vairs nepievērsa.
-Paldies par brokastīm,- Viņa nomazgāja savus traukus un devās atpakaļ uz savu istabu.
Pēc laika varēja dzirdēt, kā tēvs aiziet, darba diena viņam sākās diezgan vēlu. Uz galda stāvošais telefons pēkšņi iemirgojās un sāka skanēt Kygo - Stole The Show. Ar smaidu sejā, Reičela satvēra savu telefonu, tā bija Paula.
-Kā es pēc tevis ilgojos!- Viņa nesasveicinoties izdvesa.
-Reič, es pēc tevis arī.
-Mēs taču šodien tiksimies?- Viņa valdīja acīs sariesušās asaras.
-Protams, kaut kas noticis?
-Nē, nekas, es vienkārši gribu tevi satikt.
-Viņš atkal palaida rokas?- Paulas balsī varēja saklausīt bažas.
-Nē. Tiešām,viss ir kārtībā.
-Labi, tad pēc stundas tiekamies?
-Protams.
Meitenei bija pusstunda laika, lai sataisītos. Draudzenes satikās tikai reizi mēnesī un tikšanās vietu nekad nemainīja. Viņa atprasījās mammai un sāka sakopt sevi. Mīkstās pidžammas bikses ar zebras rakstu nomainīja uz ziliem džinsiem un krekliņu uz džemperi ar kapuci. Matus nācās sapīt bizē, jo tie kā jau vienmēr bija izspūruši. Lietot kosmētiku meitene nebija radusi, vienīgais, ko viņa izmantoja, bija lūpu spīdums.
-Būšu vakarā!- Viņa paziņoja mammai, kura bažīgi pašūpoja galvu, ielūkojās spogulī un devās ārā no dzīvokļa.
Kāpņutelpā no vienīgā otrā stāva loga iespīdēja saules stari, laiks ārā bija lielisks. Viņa burtiski izskrēja no mājas un izbaudīja saulesstarus uz savas sejas. Pagriezusies, viņa jau taisījās spert soli pa kreisi, kad pēkšņi dzirdēja kādu iesaucamies -Pagaidi!
