Kaut kur tālu prom no Baltijas, aiz daudzu valstu robežām, tālu prom no dzimtenes dzīvoja viena rakstniece vārdā Elizabete. Kaut gan viņu no dzimtenes šķīra vairāki tūkstoši kilometri un daudzas jūras, viņa tāpat neaizmirsa Latviju un latviešu valodu, un lasīja jaunākās ziņas par Latviju. Kāpēc viņa pameta Latviju, tas nav zināms, iespējams viņa bija Jelgavniece un katru dienu lūkojās uz skaisto pili vai arī ne. Iespējams, kad nāca krīze tad viņas ģimene pameta Latviju.
Kādu dienu viņa nolēma piereģistrēties spokos un ''uzcept'' vienu rakstu. Diemžēl viņai bija daudz vājākas valodas zināšanas, nekā viņas tautiešiem dzimtenē, kuri arī lasīja viņas rakstus un lika diezgan daudz mīnusus. Neskatoties uz to, viņa turpināja rakstīt savus burvīgos stāstiņus un mīlēt dzimteni.
Kādu dienu es sēdēju spokos un atradu vienu stāstiņu, man viņš ļoti patika un tāpēc nolēmu parunāt ar autoru. Tie stāstiņi bija tādi savādāki un bija interesanti tos palsīt. Turklāt vēlāk izrādījās, ka viss ir to stāstiņu burvīgajā autorā.
Gmonster (G) Labdien, man patīk tavi stāstiņi
Aizjūru rakstiniece (AR) paldies
G Gribi man pazvanīt 2205313*
AR Dzīvoju Anglijā
G Es sen neredzu draudzeni, bet tavi stāstiņi liek par viņu tik daudz nedomāt
AR Mani sauc Elizabete, vēlies, es uzrakstīšu jaunu stāstu par jums
G Tas ir tik mīļi
Un nākamajā dienā tapa viņas jaunais šedevrs, kuru arī ne visai labi novērtēja, un tikai tāpēc, ka tas bija rakstīts vairāk pēc Anglijas stila nevis kā ir pieņemts Latvijā. Bet tomēr tas raksts nāca no dvēseles un tam nāca klāt vairāk pozitīvo atzīmju nekā negatīvo un tas nozīmē, ka drīz viņa ''ņoķers'' savus tautiešus Latvijā un rakstīs arī spokos labi atzītus stāstus.
