Bija vēls rudens, kad kokos karājās pēdējās sačokurojušās lapas un puskailajos zaros vējš gaudoja ēnu serenādes. Zāles trūdošais zaļums mijās ar dubļiem un sedza zemi kā laukos, tā ielās. Lietum patika mērcēt ļaudis un likt tiem lēkāt pāri peļķēm un urdziņām kā tizliem sienāžiem. Kāds saslapina zoli, kādam bikšu stara nosēta zemjainiem plankumiem, bet vēl kādam „palaimējies” dabūt kārtīgu dušu no garāmbraucošām mašīnām. Pelēki un vienmuļi ļaudis devās savās ikdienas gaitās censdamies izlikties pēc iespējas drūmāki un nepieejamāki. Emocijas ir tabu. Smaida tikai jukušie.
Aiziet rudenī1
20
0
Viņa, kā par brīnumu, šodien nekur nesteidzās. Viņai vairs īsti nebija kur steigties. Viņa gaidīja. To brīdi, no kura neviens nav atgriezies. Nāvi. Viņai bija teikts, ka atlicis vairs tikai mēnesis. Nē! Mēnesi mocīties ir par traku... Mocīties un gaidīt, kad tad dvēsele beidzot taps atbrīvota. Nē! Tad jau labāk pati. Vismaz būs vieglāk, pārliecinošāk, priecīgāk. Nav jau gluži tā, ka viņai nepatiktu dzīvot, tomēr, ja jāmirst, tad labāk ar godu un kā normāls cilvēks, jo nekad jau nevar zināt, kas mēneša laikā ar tevi var notikt. Viņai bija mērķis, un šo mērķi viņa sasniegs. Šonakt. Vecajā parkā, kas daudziem izraisīja šermuļus, kaut arī bija tikai kluss un vientuļš dabas stūrītis mutuļojošajā pilsētas acī. Cilvēki tur gāja ļoti reti, un arī tikai tāpēc, lai izkustinātu savus četrkājainos pavadoņus. Vieniem viņiem iet bija bail.
Kad pulkstenis bija ap vienpadsmitiem, viņa iegāja pa parka vārtiņiem, lēni, bet pārdomāti sperdama soļus. Viņai līdzi bija divas pudelītes. Vienā bija miegazāļu mistrojums, bet otrā nenosakāmas izcelsmes ļoti spēcīgas iedarbības zāles, kuras mēdz dēvēt arī par indi. Viņa bija aprēķinājusi tā, lai viņas aiziešana notiktu miegā. Runā, ka miegā nesāp. No debesīm krita lielas lāses, kas saldēja un dedzināja deniņus, kutināja sprandu un viegli drebināja locekļus. Visapkārt bija kluss. Lietus mākoņi pavisam nedaudz pašķīrās un pāri parkam izlauzās pilnmēness stari, kas lika visam mirdzēt aukstā sudrabā. Lieliski! Viņa varēs iztēloties, ka mirst uz skatuves. Prožektoru gaisma jau bija. Pietrūka vienīgi skatītāju...
Reklāma
Te pēkšņi kaut kur priekšā krūmos iezaigojās divas zaļganīgas acis. Divas lielas zaļganīgas acis. Tās nāca aizvien tuvāk un tuvāk, un tuvāk, un.... Vilks! No krūmiem izlīda milzīgs vilks un klusi raudzījās uz viņu. Paga, vilks! Pilsētas vidū? Tik tiešām! Tagad viņa to redzēja pilnīgi skaidri, jo zvēra plecīgo augumu apspīdēja pilnmēness, viņa purns bija pavērsts pret to un viņa acis tagad liesmoja kā bālas maldugunis. Viņa svārstījās starp pārsteigumu un neticību, un aizmirsa par bailēm, kaut arī zvērs lēni virzījās viņai tuvāk. Un tuvāk... Vēl tuvāk... Vilks pienāca viņai pavisam tuvu klāt un elsoja uz vēsajām rokām savu karsto elpu. No rokām izkrita rūpīgi gādātās pudelītes un atsitās pret izmirkušo zemi. Vilks skatījās viņai tieši acīs, un viņa varētu apzvērēt, ka tajās redzēja līdzjūtību un labestību. Viņš viņai nolaizīja roku. Pāri pilnmēness diskam pārlaidās sikspārņu bars. Lietus bija mitējies.
Otrā rītā viņu atrada kādas vientuļas tantiņas suns, kurš bija palaists izskrieties pa parku. Kad pie viņas pienāca gan ātrā palīdzība, gan policija, pirmajā brīdī gluži vai likās, ka viņa ir aizmigusi. Jauna, skaista meitene gulēja zemē apsegusies ar vilkādas apmetni, un viņas vaigu galos vēl rotājās maigs sārtums. Vienīgi viņai nebija nedz elpas, nedz pulsa. Meitenes ledusaukstajās rokās dusēja naktsvijoles un piepildīja parku ar reibinošu smaržu. Atsāka līt. Un vējš norāva pēdējās lapas, sagrieza tās virpulī un svieda cilvēkiem matos un sejā. Izbaudiet krāsas! Vai tad jūs neredzat, cik tās skaistas?
Tev patiks šie raksti
