Ejot pa ielu, kāds vīrs pamana izkārtni uz kādām durvīm “Šeit tiek pārdots viss”.
Viņš ienāk veikalā un jautā sirmgalvim: “Pie jums patiesi var nopirkt it visu? Gan bagātību, gan laimi, gan stāvokli sabiedrībā, skaistu sievu, dārgu mašīnu?”.
Večuks atbild: “Jā gan, tikai mēs pārdodam sēklas, nevis augļus.”
Katru dienu, vadot savu bezgala vienkāršo dzīvi esmu tiecies pēc kaut kā: pēc naudas, pēc skaistas meitenes sev blakus, pēc darba, kurā tikšu novērtēts, pēc skaistas ģimenes, pēc mājas, kurā prieks atgriezties...nepazinoties, visu jau sen esmu sasniedzis, it kā cerot tikai uz augļiem, esmu ieguvis sēklu, kura ir izdīgusi un drīz, kādā jaukā pavasara dienā, nesīs augļus. Nepazinoties to, es cenšos iegūt augli, bet tādejādi nīcinot iesētās sēklas radīto, tik ilgi tā bija augusi, lai radītu to, to visskaistāko – to dzīvi, kuras dēļ ir vērts to izdzīvot. Laiku, kuru nekad nebūs kauns atcerēties, nekad nevarēs teikt, ka tas izmests vējā...
Tikai zaudējot visu Tu saproti, kas Tev ir bijis, tikai sabojājot kaut ko Tu saproti, kā tas darbojas, tikai apdedzinoties Tu saproti, kas ir sāpēs, tikai zaudējot mīlu, Tu saproti, kas ir mīlestība...
Nemitīga tiekšanās pēc augļiem nemaz necenšoties sēt sēklu, tik ļoti apdraud to dīgli, kas izdīdzis no sēklas, tik ļoti, ka sirds sažņaudzas no domas vien, ka šādā veidā esi nogalinājis to pēc kā tiecies, pēc visa, ko tik ilgi esi vēlējies...sirds pamirst, apstājas viss, laiks, mākoņi debesīs steidzas aizklāt sauli, gaismu, kas sēklā dod spēku augt, paliek tik tumšs, tik sasodīti tumšs, ka asara, kas nobirusi un apslacījusi sēklu, krīt bez skaņas, jo nav vairs nekā, viss ir apstājies...
Domas apstājas pie nesen redzētas filmas, kur ārsts cīnoties par pacienta dzīvību sniedz sirdij stimulu ar elektrisko strāvu...vienreiz, otrreiz...trešo reizi...nekā...viss apstājies...domas apstājas pie skata, kad ārsts ņem sirdi rokā un masējot to mēģina glābt, kas glābjams...iet sekundes...iet ātrāk kā parasti...sirds atdzīvojas...no sažņaugtā valga, kas to turēja, atkal ir gaišs...
Cik maz vajag, lai spētu atgriezt to, kas bijis, kas ļāva visam augt un ritēt savu ierasto gaitu, cik maz vajadzēja, lai viss pārstātu augt un ritēt savu ierasto gaitu...to laikam sauc par naža asmeni pa kuru mēs visi kūleņojam...
Tas nav vairs svarīgi, to visu varēja izlaist un nerakstīt, jo svarīgi ir tas, ka augļi ko plūkšu būs saldākie kas jebkad izauguši...
