Gribu nedaudz pafilozofēt par acīm...;DDD ;)
Redz kaut kad bērnībā man bija ārkārtīgi bail skatities cilvēkiem acīs... Nezinu kāpēc ta, bet tā bija!
Bet ap kaut kādiem 13 gadiem man tās bailes pārgāja, jo es piespiedu sevi ieskatīties pašā skaistākajā, kas vien cilvēkam var būt... Ilgi gan man tas nepieleca, bet tomēr ... :) Nu un tālākais stāsts par manu uztveri!
Redz acis, man liekas, ļoti unikālas katram cilvēkam. Es bieži saku, ka pirmo, ko pamanu cilvēkā, tās ir acis. Un tā ari ir taisnība, tomēr pati esmu atklājusi to, ka es nevaru atcerēties acu krāsu... Nē nu mirdzumu gan atceros, tomēr krāsa pazūd...
Tad nu paskaidrojiet man, kāpēc tā notiek...??
Un tomēr - ir tikai vienas acis, ko es atceros... Tas bija pāris gadus atpakaļ. Es ieskatījos viņam acīs, tās bija tādas brūngan zaļas. Zaļas, jo tās bija zaļas, brūnganas, jo redzējās caur lēcu brunie asinsvadiņi. Es tagad atceros, ka man tās acis pilnīgi itkā pietuvojās un es redzēju tajās tādu ļoti skaistu dzidrumu, bet nezkāpēc man tās palikās ļoti skumjas! Varbūt es kļūdījos, bet nu ko tu vairs tur padarīsi!
Smukākas acis gan vēl neesmu redzējusi, kaut gan tik pamatīgi nevienās arī neesmu skatijusies :)
