Čau visiem kas sēž spoki.lv portālā! 
Mani pārņēma liela iedvesma rakstīt kko jaunu un to aši vien uzrakstīju MS Wordā.
Gan jau daudziem radīsies jautājums.Kas notiek ar otru stāstu par Olīviju? 
Atbilde:To vairs domāju,ka nerakstīšu,jo tas ļõõõti līdzinās M.Stīvoteras darbam Trīsas.
Ja jums iepatiksies šis,tad zvēru,ka uzrakstīšu šo stāstu līdz
pašam pašam galam lai tur vai kas. 
Ceru,ka patiks un stāsts nelīdzināsies kādai jau esošai grāmatai..
Ievads.
Lilija Pollija Eversone.Tāds ir mans vārds.Esmu vampīrs.Pretīgs.Vampīrs.Dzīvoju vienā istabā ar Pītu Kopperu.Viņš iet medīt kopā ar mani.Man viņs patīk.Būtībā viņš ir mans vampīrs,taču ir šķērslis.Pītam patīk Reičela Eversonga,kura bija mana labākā draudzene līdz viņa mani nodeva.Tā es nokļuvu šeit.
Patrīcija Lī Kille ir Mājas īpašniece.Viņa mūs visus ‘’jaunulīšus’’ pieskata.Patrīcijai apritēja precīzi divdesmit gadi kad viņu pārvērta par vampīru.Nesen viņai palika 420 gadi.Patrīcijas vīru sauc Francs Kille.Viņš arī bija divdesmit gadus vecs kad viņu pārvērta,taču viņš ir par 43 gadiem ilgāk nodzīvojis nekā Patrīcija.Viņiem abiem ir kopīga meita:Renē.Viņa ir tikai četrus gadus veca.
Es vēl nedaudz pastāstīšu par sevi.Tātad.man ir 18.Manu māti sauc Lūsija,bet tēvu Mets.Mani pārvērta apmēram pirms pusgada,kad man vēl bija 17.Vienīgais ko no tās dienas atceros bija šķiršanās no drauga,kāda cilvēka dzimšanas ballīte un mani spalgie kliedzieni.Vēl atceros to,kā mani ievilka šķērsieliņā un nometa mani zemē.Vairs neko neatceros.Tikai nenozīmīgas atmiņas.Brīžiem mani māc jautājums:Kāpēc tieši es? Kādēļ tas nevarēja būt cits cilvēks?Neskaitāmas reizes esmu jautājusi to Patrīcijai,taču nesekmīgi.Bez cerībām.
Tagad nedaudz izklāstīšu nelielu informāciju par Pītu.Pītam nav ģimenes.Precīzāk nebija.Viņš visu savu mūžu nodzīvoja bērnunamā.Viņš te jau atrodas divus gadus.Viņš ir divdesmit gadus vecs.Cik zinu Pīta vecākus nogalināja.Pīts man arī daudz maz ir teicis par ģimeni. Žēl viņa.Brīžam gribas viņu samīļot un apskaut,taču nē.Es to nevaru.Viņš nevēlas tikt uzskatīts par ‘’mīksto’’ vampīru acīs.
Nu tagad pēdējais ko teikšu.Mājā mēs kopā esam ap sešpadsmit vampīru.Es,Pīts,Reičela,Džeiks,Metjū,Ītans,Kriss,Andžela,Ketrīna,Didī,Sisija,Mičija,Megija,Maikls un Jaks.Raksturošu visus kā patmīlīgus un slinkus mērgļus kas ik dienu medī cilvēkus lai paēstu.Jā,tā es arī raksturoju sevi un Pītu.Kam tas vajadzīgs?Mičija un Didī ir manas kā lai saka...draudzenes.Vismaz viņas man uzticas un es viņām.
1.Nodaļa.
Sākums un nobeigums.
Es sēdēju uz maza paugura un lūkojos tāli zilajās debesu velvēs.Zvaigznes kā mazi spīguļi bija izkaisīti pa tumšajām debesīm.Tā es lūkojos un lūkojos līdz mani iztraucēja.
-Hei,asinssūcēj.Sapņo par nakts romantiku???-kāda pazīstama balss mani uzrunāja.Tas bija Pīts.
-Čau čau.Eh,tikai aiz neizbēgamas garlaicības lūkojos lūk tur.-es ar pirkstu parādīju uz to vietu kur zeme saplūst kopā ar debesīm.
-Gribētu kādreiz aizmukt līdz tajam horizontam un ne par ko neuztraukties,taču tas horizonts ir nekad neaizsniedzams.Tas mūs māna.-es novilku kurpes un ieliku savas basās kājas uz akmens kuru viscauri bija pārklājušas sūnas.Es patīkami noskurinājos.
-Ā.Sapratu.Tātad sapņo par brīvību?-Pīts sabužināja matus.
-Kaut kā līdzīgi.Kā iet Reičelai?Dzirdēju,ka viņa esot sasirgusi ar nezināmu kaiti.Štihs vēl nav neko noskaidrojis?-es pacēlu uzaci un pār manu labo aci pārkrita bieza matu šķipsna.Es to pavilku nostāk no acs un aizliku šķipsnu aiz auss.Štihs bija iesauka.Īstais vārds viņam bija Šeridans Štillhs.Viņš bija ārsts.
-Eh,paliek sliktāk.Nu viņa ir pavisam izdilusi.Liekas,ka viņu satur tikai kauli un āda.Nekas cits.-Pīts norāva smilgu un sāka to virpināt.
-Mjā.Tev neiet labi.Brīnos,kā tu spēj būt tik mierīgs.-es uzliku roku uz Pīta pleca un tad nojautu,ka viņam tas nepatīk.
-Tāda ir dzīve priekš manis iekārtota.Ejam?Drīz jāiet medīt.Ko šodien vēlaties jaunkundz? Stirnu vai jaunu meiteni kas pierijusies ar lētu spirtu līdz bezsamaņai?-Pīts piecēlās kājās un pasniedza man roku.
-Sen neesmu sajutusi lētu spirtu tādēļ gribu otro variantu.-es Pītam uzsmaidīju un pasniedzu pretī savu roku.
Viņš mani piecēla.Viņa stiprais satvēriens likās kā enģeļa pieskāriens.Esmu smagi iemīlējusies Pītā un es to zinu,un nevaru beigt viņu mīlēt.Mēs gājām uz Māju.Drīz sajutu sausumu kaklā.Ir laiks medīt.
-Pīt?Ejam?-es ar izbrīnītu skatienu lūkojos dziļi Pīta acīs.
-Sāk dedzināt?Labi,nemocīšu tevi,ejam.-Pīts teica un Useina Bolta ātrumā izšāvās ārā pa durvīm.Mēs skrējām.Diezgan ātri.
Kad atskatījos zāle līgani kustējās.Mēs skrējām pārāk ātri.
Drīz pienāca laiks sameklēt kādu piedzērušos skuķi un viņu nomedīt.Es uzlēcu uz kāda zema ūdenstorņa un sāku lūkoties apkārt.Pēkšņi ieraudzīju kādu izskatīgu meiču.Nedaudz viņu aplūkoju un ķēros pie lietas.Kad piegāju tuvāk,meitenē saskatīju kādu pazīstamu personu.Tā bija mana pusmāsa Keitija.
-Vēēēlns nē.Tikai ne Keitija.-es pie sevis iekliedzos.
Labi.Es eju.Piedod,Keitij.Keitija mani pamanīja.Es sastingu.
-Pollija?Ko tu te dari?Tā esi tu?Kur tu biji pazudusi?-Keitija man piestreipuļoja klāt un uzpūta man virsū savu elpu,kas stipri oda pēc spirta.
-Atvainojiet,bet jūs mani ar kādu jaucat.mani sauc Gabija.-es meloju.
-Nē,nē,Pollij,tā esi tu.Es tevi pazīstu.Tev pie lūpas ir maza dzimumzīmīte,kas līdzīga sirsniņai.Nekas,ka esmu pillā kā trekteris,taču acis man labi rāda.-Keitija pielīda man tuvāk un pašķobīja galvu.
-Atvainojos,es neesmu tas,par ko jūs mani uzskatat.-meloju vēl vairāk.Es vairs nespēju izšķirties.Bads vai mīlestība?Labi,izvēlos...badu,nē,nē...es to nevaru.Pagriezos.Keitija mani aizķēra aiz jakas krāga.Es apstājos.Mūs abas pamanīja Pīts.
-Pollij?Kas tā par skuķi?-Pīts jautāja.
-Pīt,ne tagad.Vedam viņu mājās.-es paķēru Keitijas roku,bet Pīts viņu pacēla aiz gurniem un pārlika pāri plecam.Keitija vāji spēra līdz nomierinājās.
-Kur jāiet?-Pīts dobjā balsī prasīja.
-Nāc līdzi.Un Pīt,tā ir mana pusmāsa,Keitija.-es teicu un palūkojos uz Keitiju.Viņa gulēja.Lēnā gaitā soļojām uz manu vecāku mājas pusi.Bijām klāt.Es nemanot atvēru vārtus un liku Pītam nolikt Keitiju šūpuļtīklā.Paķēru no krēsla segu un Keitiju apsedzu.Manas lūpas savilkās un pieskārās viņas karstajai un ar tonālo krēmu nosmērētajai pierei.Pamāju viņai ar roku un Pīts man atvēra vārtu durvis.Mēs gājām cauri pilsētai.Tā bija klusa un gaiša.
-Nu,ko tad medīsi?-Pīts ziņkārīgi jautāja.
-Nezinu.Laikam pirmo veco večiņu,kas pagadīsies ceļā.-es paraustīju plecus un ieraudzīju kādu pārīti kas bija laimīgi,un nolēmu viņus nomedīt.
-Tu ņem meiteni.Es tikšu galā ar puisi.-es klusi iesmējos un devos tuvāk pārim.Šķiet,viņi mūs neredzēja.Piesteidzos klāt puisim no muguras un es sajutu kā mans ķermenis piepildās ar lielu adrenalīna devu.
Es puisim iesitu un nogāzu viņu zemē.Diezgan viegli tas nebija.Viņš spēra kā skuķēns kas pretojas uzbrukumam.Viņa un mani spēki izsīka un es viņam ar elkoni iesitu pa galvu.Izskatījās,ka viņš atslēdzās.Kad atņirdzu zobus un jau gatavojos kost viņa miesā,Pīts jau bija pastrādājis ar meiteni.Viņa gulēja un izskatījās vāja.Bija redzams kā inde moca meitenes smalko un garo ķermeni.Drīz viņa būs viena no mums.
Es iecirtu zobus viņa miesā.Viņa asinis bija saldas.Jutu kā viss ķermenis pieplūst ar enerģiju un spēju izdzīvot.Aiz baudas aizvēru acis.Sajūtas nevarēja aprakstīt vārdos.Fantastiski.
Pīts kabatā atrada sērkociņu kastīti un aizšķīla sērkociņu.Viņš to nometa uz meitenes krūtīm un viņas puķainā blūzīte aizdegās.To pašu Pīts izdarīja ar puisi.Ceļa malā Pīts ieraudzīja kannu ar drusciņu benzīna,paķēra to un izlēja kannā esošo benzīnu uz puiša un meitenes siltajiem ķermeņiem.Es pamanīju kaklarotu.Uz tās bija vārds:Pollija.Taču uz puiša kakla arī bija kaklarota,tikai ar uzrakstu:Pīts.
Tas taču nevar būt,ka mūs sauc vienādi.Es paķēru no meitenes kakla kaklarotu un ieliku to kabatā.Tad es no puiša kakla knapi paspēju paķert kaklarotu ar vārdu.To es iedevu Pītam.
